Mūns izģērbās un likās gultā ar ciešu nodomu tūlīt aizmigt. Bet no tā nekas neiznāca. Viņš ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Kaut kas nedeva mieru. Mūns ienāca salonā, aizdedzināja gaismu un pēc īsas vilcināšanās nosvītroja pēdējo teikumu.
27
Abonementa balss uzmodināja Mūnu tieši astoņos. Astoņos un trīsdesmit minūtēs cita abonementa balss apvaicājās, uz kādu vietu misteram Mūnam jāaizsūta mašīna.
Mūns nolēma aizstaigāt līdz garāžai kājām. Tas bija ceļš cauri pusei pilsētas, bet Mūns nenožēloja patērēto laiku. Pastaiga deva iespēju izvēdināt smadzenes un pie viena mazliet apputējušās hipotēzes. Mūna uzceltajā loģisko slēdzienu ēkā daži ķieģeļi prasījās pēc izmaiņas.
Pazemes garāžā, kur stāvēja Mūna konvērs, bija vieta tūkstoš mašīnām. Tuneļa pusapaļais caurums bez pārtraukuma izspļāva niķelī un lakā zaigojošu automobiļu strūklu. Mūns iegāja stiklotajā uzgaidāmajā zālē, ko iekļāva puķu dobes, un parādīja savu žetonu darbiniekam. Pēc tam nokāpa stāvu zemāk. Bez pārtraukuma dūca augšup un lejup slīdošie mašīnām piekrautie lifti. Mūns palaida garām duci, iekāms no šahtas iznira viņa konvērs. Platforma apstājās. Mašīna pieripoja pie Mūna. Mūns atkal parādīja savu žetonu. Tā bija zīme, ka viņš pats izbrauks uz ielas. Taču kalpotājs neizkāpa. Mazliet izbrīnījies, Mūns atvēra durvis un tikko neiekliedzās. Pie stūres sēdēja Čarlijs.
— Ko jūs te darāt?
— Piedodiet, mister Mūn, bet man likās, ka tā ir vienīgā iespēja satikties ar jums, lai neviens nezinātu . . . Es baidos .. .
— No kā?
— Toreiz neteicu jums patiesību. Biju spiests … Pie mums rūpnīcā visur uzstādīti aparāti sarunu noklausīšanai. Mērija varēja noklausīties mūs no Mekhilerija kabineta … Jums bija taisnība — Mērija tiešām pierunāja māti lidot ar «Zelta bultu» … Tajā dienā, kad viņai pašai vajadzēja lidot ar «Sarkano bultu», viņa aizmirsa mājās vienu burciņu … Es šo želeju ciest nevaru, nekad neesmu tai pieskāries, pats nezinu, kāpēc šoreiz tomēr pagaršoju… Neparasti rūgtena, tieši tāda, kā jūs teicāt.. . Un balss . . . balss tiešām ir mana … Tikko Mērija saņēma apdrošināšanas naudu, viņa nopirka magnetofonu. Mikrofona pārbaudei viņa lūdza mani nolasīt šo teikumu no kāda detektīvromāna . . . Pēc tam, acīm redzot, laida skaņu caur svina cauruli un pārrakstīja citā magnetofonā … Sī caurule palikusi pēc ūdensvada remonta . . . Mērija ir briesmīgs cilvēks! . . . Viņa nojauta, ka man radušās aizdomas, tāpēc pēc mātes nāves piespieda mani viņu apprecēt. Vīrs taču nevar liecināt pret sievu … Ja viņa uzzinās par mūsu sarunu, tad nogaļinās mūs abus . . . Tāpat kā viņa jau nogalinājusi sešdesmit divus cilvēkus . . . Piesargieties! . . . Viņa nedrīkst zināt, ka šodien esat ticies ar mani.
— Piedodiet, Čarlij, šoreiz jūs tomēr kļūdāties.
— Kādā ziņā?
— Tādā, ka Mērija nonāvējusi Stīvensonu. Viņai nebija nekāda iemesla.
— Neesmu jums nekā tamlīdzīga teicis.
— Tomēr! Jūs sacījāt, ka Mērija nonāvējusi sešdesmit divus. Piecdesmit pieci gāja bojā ar «Zelta bultu», seši ar «Sarkano» . . .
— Tiešām? Tas man paspruka nejauši… Negribēju nemaz jums stāstīt. . . Tas saistīts ar pārāk lielām briesmām . . .
— Tagad jau par vēlu, Kas izrunāts, tas izrunāts . .. Tomēr nevaru saprast, kāpēc viņa to darījusi.
— Nevarat saprast?… Neticat?… Tūlīt pārliecināšu jūs … — Čarlija vaibsti kjuva asi. Varēja redzēt, ka viņa smadzenes strādā ar pārslodzi. — Labi, pateikšu jums . .. Viņa … — Čarlijs sastomījās, — ir Felano slepenais aģents!
— Mērija? — Mūns bija pārsteigts. — Kā tas varēja ienākt jums prātā?
— Misters Stīvensons man pateica … Savā nāves dienā .. . Tāpēc viņš bija tik satraukts .. .
— Jāpasaka Bredokam!
— Jūs esat traks! … Vai tad nesaprotat? … Ja zinās Bredoks, uzzinās arī Mērija … Un tad . .. Dieva dēļ, turiet mēli aiz zobiem! . .. Tas ir pārāk bīstami!
— Labi! Apsolu! .. . Kāda nelaime, ka nevarat būt par liecinieku.
— Kāpēc?
— Vīram nav tiesību liecināt pret sievu. Bez tam viņa iedvesusi jums tādas paniskas bailes, ka tik un tā pietrūks drosmes.
— Tad viņa jau atradīsies cietumā. Bet tas jāizdara pēc iespējas ātrāk … Šodien ierosināšu šķiršanos ,.. Mērija pagaidām nekā nezina, bet tiklīdz . . . Paši saprotat.
— Saprotu. Vēl viens jautājums. Kur ir burciņa, par
ko stāstījāt?
— Nezinu. Kad tajā dienā atgriezos no darba, ta jau bija pazudusi.
— Paldies. Tātad varu rēķināties ar jūsu palīdzību? — Mūns pastiepa Čarlijam roku.
Čarlijs cieši saspieda to.
— Varbūt esmu gļēvulis, bet, neraugoties uz to, darīšu visu, lai manas mātes nāve tiktu atriebta.
Mūnam bija nodoms braukt pie Mērijas un vēlreiz nopratināt viņu. Tagad tas vairs nebija nepieciešams. Daudz svarīgāk bija pēc iespējas ātrāk satikties ar Deiliju, apspriest ar viņu jauno situāciju un kopīgi padomāt, kā panākt policijas priekšnieka piekrišanu Mērijas apcietināšanai. Vispirms viņa jānogādā cietuma kameras četrās drošās sienās, drošā apsardzībā, pēc tam būs vēl laika diezgan noskaidrot visas atlikušās mīklas.
Deiliju Mūns sastapa vannas istabā. Jau pēc pirmajiem vārdiem Deilijs izlēca no vannas un, pat lāgā ne- noslaucījies, sāka ģērbties ar drudžainu skubu.
— Zvaniet nevis no hola, bet no kāda telefona automāta! — Mūns piekodināja. Izvēlieties visneuzkrītošāko satikšanās vietu, kaut vai tirgu … Neviens nedrīkst nojaust, ka jums bijusi šī saruna.. . Čarlijs pateica patiesību — vismazākā neuzmanība saistīta ar nāves briesmām.