Lasītājiem jau zināms, ka misters Džo Kohens, ko daudzi uzskata par mūsu spožāko advokātu, ar savu milzīgo štābu aizstāvēs Mēriju Grimšo. Džo Kohens atteicies no divām prāvām, lai, kā viņš sacīja, ziedotu visus savus spēkus taisnīgas lietas uzvarai. «Uzskatiet, ka mani aicinājusi nevis Universālā apdrošināšanas sabiedrība, bet mana sirdsapziņa,» viņš paziņoja reportierim. «Esmu dziļi pārliecināts, ka Mērija Grimšo nav vairāk vainīga par jebkuru no mums. Ja nevarēšu panākt viņas pilnīgu bezierunas attaisnošanu, neņemšu ne centa.» Jāatgādina dažas gandrīz pilnīgi bezcerīgas prāvas, kurās Džo Kohenam izdevies laimēt. Pagājušā gadā viņš aizstāvēja gangsteru karali Alu Mateoni, ko apvainoja sava sāncenša un tā trīs miesassargu nošaušanā, mīļākās noindēšanā, uzbrukumā Pirmās nacionālās bankas filiālei, divu policistu un piecugarāmgājēju ievai- nošanā apšaudes laikā pēc uzbrukuma un ienākumu slēpšanā no nodokļu iestādēm. Par katru no apsūdzības punktiem Alam Mateonem draudēja visstingrākais sods, kopā simt četri gadi cietumā, kas tiktu automātiski apmainīti pret mūža ieslodzījumu. Pēc Džo Kohena trīs- arpusstundu ilgās runas, kas lika raudāt ne tikai publikai, bet pat zvērinātajiem, Mateone tika attaisnots visos apsūdzības punktos, atskaitot ienākumu slēpšanu.
Universālās apdrošināšanas sabiedrības galvenais direktors misters Grīns sarunā ar mūsu korespondentu paziņoja: «Aviācijas katastrofu rezultātā esam zaudējuši ļoti lielu apdrošināšanas summu. Ja mums būtu kaut mazākās šaubas par Mērijas Grimšo nevainību, mēs vairāk par citiem būtu ieinteresēti viņas notiesāšanā. To, ka esam uzņēmušies apmaksāt viņas aizstāvjus, liecina par mūsu dziļo pārliecību, ka īstais noziedznieks ir firmas «Aviobredoks» galvenais konstruktors Stīvensons. Misis Mērijas Grimšo šāviens pelna nevis nosodīšanu, bet apbrīnu. Tā bija atmaksa par mīļotās krustmātes nāvi, par daudzo Stīvensona upuru nāvi, taisnīgs atriebības akts.»
Mūsu korespondents vaicāja Henrijam K. Tomasam, ko viņš domā šai sakarībā. Misters Tomass tieši tobrīd dzina bārdu. Vilkdams pēdējo reizi bārdas dzenamo aparātu pa gludo vaigu, viņš sacīja: «Pēc manas uzstāšanās tiesā no šī apgalvojuma nepaliks pāri ne matiņa.» Kā lasītājiem jau zināms, Henrijs K. Tomass, kura rīcībā juridiskā firma «Kūns un Ko» nodevusi savus visspējīgākos līdzstrādniekus, pārstāv tiesā mistera Bredoka intereses. «Aviobredoks» iesniedzis Mērijai Grimšo privātu prasību par divdesmit miljonu dolāru lielu atlīdzību par lidmašīnu bojā ejas rezultātā ciesto materiālo un morālo zaudējumu. No mistera Bredoka puses tas ir visai veikls pretgājiens. Tas, ka viņam izdevies nodrošināt sev Henrija K. Tomasa atbalstu, uzskatāms par vēl lielāku veiksmi. Henrijs K. Tomass pazīstams kā advokāts, kas visā savā prakses laikā zaudējis tikai vienu prāvu un arī tad vienīgi tāpēc, ka apvainotais savā pēdējā vārdā vaļsirdīgi atzinies, ka zem viņa istabas grīdas atrastā līķu kolekcija pieder personīgi viņam. Par Henrija K. Tomasa spēju visspožāko pierādījumu uzskata spriedumu Silvijas Reijas prāvā pret konservu karaļa Batlera jaunāko dēlu, kuru dejotāja bija apvainojusi laulības solījuma nepildīšanā. Liecinieki vienbalsīgi apgalvoja, ka Batlers redzējis Silviju vienu vienīgu reizi, pie tam piedāvājis nevis roku un sirdi, bet tikai peldi šampanieša vannā. Henrijam K. Tomasam pēc piecu stundu ilgas uzstāšanās izdevās panākt fenomenālu uzvaru. Batleram vajadzēja samaksāt Silvijai desmit tūkstoš dolāru materiālā zaudējuma atlīdzināšanai. Kā vēlāk kļuva zināms, prāvu bija
finansējusi pazīstamā Moslija šampaniešu firma. Tūlīt pēc tiesas firmas pārstāvis parakstīja ar Silviju Reiju līgumu par galvenās lomas tēlošanu reklāmas uzvedumā.
Tāds ir īss raksturojums diviem vareniem pretiniekiem, kas rīt sāks pirmo raundu. Galīgo rezultātu grūti paredzēt. Sabiedriskās domas institūta izdarītā aptauja devusi šādu ainu. Četrdesmit pieci procenti pareģo Mērijas Grimšo notiesāšanu. Divdesmit procenti — pilnīgu attaisnošanu. Trīsdesmit pieci procenti — Mērija Grimšo tiks atzīta par nevainīgu gaisa katastrofās un par vainīgu Stīvensona slepkavībā, bet, ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus, viņai piespriedīs tikai sešus gadus ieslodzījuma.»
Mūns rūpīgi savāca visas avīzes, salika kārtīgā kau- dzē, pārsēja ar auklu un atvēra mēslu šahtas lūku. Divdesmit tūkstoš rindu un vismaz tūkstoš fotouzņēmumu, gaisa strūklas sagrābti, nolidoja divdesmit stāvus lejup un laimīgi nolaidās atkritumu rezervuārā.
Mūns ienāca salonā.
— Uz randiņu? — viņš vaicāja, ieraudzījis Deiliju apsienam spoguļa priekšā spilgti dzeltenu kaklasaiti.
— Uzminējāt.
— Ar ko šoreiz?
— Ar Mērijas kalponi.
— Jau esat pārslēdzies uz kalponi? Cik ātri tas jums izdodas!
— Man neliek miera Čarlija noindēšana.
— Kas tur ko uztraukties? Jūs taču zināt, ka viņa stāvoklis uzlabojies. Saindēšanās process bija pakāpenisks. Nelielas svina devas pamazām sakrājās organismā, līdz beidzot izraisīja krīzi.
— Protams! Zinu arī, ko secinājis inspektors Olšeids. Mērija ilgu laiku piejaukusi vīra ēdienam svina krāsu nelielās devās. Bez tam inspektors uzskata, ka Mērijas pasāktā čuguna režģa krāsošana bijusi savdabīga maskēšanās.
— Pilnīgi pareizi, — Mūns apliecināja.
— Nesen zvanīju inspektoram, — Deilijs teica.
— Nu un?
— Viņa noliedz savu līdzdalību vīra'noindēšanā un katastrofās.
Mūns paraustīja plecus.
— Manuprāt, inspektoru Olšeidu un viņa priekšniecību pēdējais apstāklis vairāk iepriecina nekā sarūgtina. Viss runā viņiem par labu.
— Jā. Iznāk vareni — lidmašīnas gājušas bojā konstruktīvu defektu dēļ. Stīvensona slepkavība ir no citas operas. To var iztulkot kā atriebības aktu.