— Jau iztulkojuši. Vai tad nelasāt avīzes? Felano ir gudrs kā velns. Zina, kā pasniegt preci. Vienmēr esmu teicis, ka viņš apvedīs ap stūri jebkuru.
— Tikai ne jūs!
Mūns pašapmierināti pasmaidīja.
— Jūs uzskatāt, ka esmu apvedis ap stūri viņu?
— Un kā jūs pats uzskatāt?
Pie durvīm klauvēja.
— Nāciet vien iekšā! — Mūns aicināja.
Ienāca inspektors Olšeids.
— Vai jums ir ko iedzert? — viņš vaicāja bēdu nomākta radinieka Lonī, kuram jāpasūta bēres ar mūziku.
Deilijs ielēja viņam pilnu glāzi kubiešu ruma. Olšeids izdzēra vienā rāvienā un nokrekšķinājās.
— Kas tas tāds?
— Tas? Fidela Kastro slepenais ierocis! — Deilijs smīnēja.
Olšeids drūmi iesmējās.
— Kā redzu, jūs esat atguvis humora izjūtu! — Mūns teica.
— Pateicoties jums! — Un Olšeids atkal iesmējās. — Jūs arī mani esat ievilkuši šajā jezgā, bet gan es kaut kā izķepurošos. Turpretī jūs esat iesēdušies tik milzīgā peļķē, ka, salīdzinot ar to, Atlantijas okeāns ir zelta zivtiņām domāts istabas akvārijs.
— Spriežot pēc jūsu dzirkstošās asprātības, jūs vienā rāvienā cenšaties atgūt desmit dienesta gados nokavēto, — Mūns piezīmēja. — Par ko jūs runājat?
— Domāju, ka esat jau atskārtis.. . Par Mērijas Grimšo apcietināšanu . . . Kurš to pieprasīja?
— Es.
— Tādā gadījumā man ir nepatīkams pārsteigums. Mērija atsauc savu atzīšanos Stīvensona slepkavībā.
— Un tas ir viss? — Mūns nebija satricināms.
■— Nē. Viņa uzrādījusi neapgāžamu alibi. Tai laikā, kad tika noslepkavots Stīvensons, viņa atradusies citā pilsētas malā, zooloģiskajā veikalā. Trīs pārdevēji apliecinājuši, ka viņu redzējuši. . . Ha! … Viņa pirkusi barību papagailim, bet jūs bijāt pārliecināti, ka viņa šai brīdī nospiež revolvera gaili.
— Jā, tas ir ļoti skumji, — Mūns teica.
— Jo vairāk tāpēc, ka papagailis ir miris, — Deilijs piemetināja.
— Jūs ņirgājaties par mani! — Olšeids saniknojās.
— Gluži otrādi. Pūlamies jūs nomierināt, — Mūns pasmaidīja. -— Stāvoklis nav tik bezcerīgs, kā jums šķiet. Mērija taču noindējusi savu vīru. Vai ar to nepietiek?
— Bet motīvi! . . . Motīvi! — Olšeids sauca. — Dieva dēļ, dodiet man motīvus! Līdz šim uzskatījām, ka viņa gribējusi tikt vaļā no vīra, jo tas turējis viņu aizdomās Stīvensona slepkavībā. Tagad tas atkrīt.
— Bet kas izvirzījis šo pieņēmumu? — Mūns vaicāja.
— Es!
— Tad lūkojiet pats izrāpties no peļķes!
29
Grimšo īpašumā nekas tiebija mainījies. Zogs tā arī palicis līdz galam nenokrāsots. Blakus vārtiņiem, gandrīz tai pašā vietā, gulēja zemē nomesta ota. Taču kārbu ar svina krāsu nekur neredzēja — to Olšeids bija konfiscējis kā lietisko pierādījumu. Krāsa jau bija paguvusi nožūt, dārzā vilnīja rožu un krešu aromāts bez jebkādiem piemaisījumiem.
Deilijs ilgi zvanīja. Beidzot nožvadzēja ķēde un durvīs pavērās sprauga. Tajā parādījās kalpones izbiedētās acis.
— Ak, tas esat jūs! — viņa teica. — Labi, ka atnācāt,
aiz bailēm_ ēsmu pat apetīti zaudējusi. Viss liekas saindēts . . . Ēdu vienīgi konservus . ..
— Kur papagailis?
— Kur viņš var būt! Būrī! Gribēju izmest, bet reiz jūs teicāt, atstāju turpat.. . Nesaprotu, kam viņš jums vajadzīgs? Vai taisīsiet no viņa izbāzni?
— Nē, lietisku pierādījumu.
— Mans dievs! … Kā es to agrāk nebiju aptvērusi… Tātad viņa arī papagaili noindējusi! Iedomājieties tikai! Ja viņu nebūtu apcietinājuši, viņa arī mani būtu nogalinājusi!
Istaba, kurā kalpone ieveda Deiliju, glabāja vēl nesenās kratīšanas pēdas. Olšeida vīri bija noņēmuši būri no sienas. Tagad tas stāvēja uz savandītas gultas. Papagailis gulēja būrī ar kājām gaisā. Blakus atradās šķīvītis ar graudiem un bļodiņa ar ūdeni.
— Nesaprotu, kāpēc viņa to noindējusi, —- kalpone teica. — Nevienam nedarīja nekā ļauna. Knābāja graudiņus un tik jocīgi sarunājās … Viņš bija ļoti gudrs! Piedāvā viņam visādus gardumus, nekā neēd… Prasīja savu speciālo ēdienu. Tiklīdz misters Grimšo ieber viņam graudus, tā kliedz: «Paldies!»
— Vai viņš vēl ko runāja?
— Visu ko … Gandrīz kā cilvēks . .. Pie mums fermā man bija darīšana vienīgi ar vistām… Nezināju, ka mājas putns var būt tik gudrs … Agrā rītā, tikko mostas, tūdaļ klaigā: «Čarlij, dzert! Čarlij, dzert!» Misters Grimšo parasti cēlās dažas stundas pirms pārējiem, tāpēc viņš no rītiem to dzirdīja . . . Un cik izglītots viņš bija…
— Misters Grimšo?
— Nē, papagailis.. . Visvisādus ārzemju vārdus izrunāja . . .
— Kādus? Vai neatceraties? — Deilijs izvilka bloknotu.
— Vai tad var atcerēties? . . . Tādi sarežģīti . . . Ātrāk izmežģīsi mēli, nekā izrunāsi.
— 2ēl! — Deilijs iebāza bloknotu kabatā.
— Vai tad tie jūs interesē? — kalpone pabrīnījās.
— Misteram Grimšo ir … kā to sauc . . . laikam enciklopēdija . . . Tur tādu ārzemju izteicienu atliku likām.
— Mani interesē viss, ko teicis papagailis. Lietiskam pierādījumam.
— Ak tā?! Nu tad paņemiet ierakstu!
— Kādu ierakstu?
— Es te bez viņu ziņas ierakstīju magnetofonā. Domāju, kad braukšu atpakaļ uz mājām, paņemšu līdzi piemiņai.
— Vai sen jūs te strādājat?
— Kopš viņa iestājās darbā pie Bredoka.
—. Vai bijāt mājās tai dienā, kad misis Grimšo aizlidoja uz Honolulu?