— Jā. Es un viņa … — kalpone spītīgi nevēlējās nosaukt Mēriju vārdā, — taisījām ģenerālo tīrīšanu! Kam toreiz varēja ienākt prātā, ka viņa ielikusi lidmašīnā bumbu!
— Tātad jūs dzirdējāt, kā misis Grimšo piezvanīja no lidlauka?
— Nē. Biju citā istabā. Misters Grimšo iznāca un pateica, ka misis lūgusi atvest viņai želeju. Biju jau sataisījusies braukt, bet viņa pēkšņi teica, ka atvedīs pati.
Kad Deilijs izgāja no mājas, viņa kabatā gulēja magnetofona ieraksts, bet no kalpones patapinātajā tirgus- somā — beigtais papagailis.
— Tikai neaizmirstiet atnest atpakaļ! —• kalpone atgādināja.
— Papagaili?
— Nē jau. Somu! Citādi misters Grimšo, kad pārnāks no slimnīcas, būs dusmīgs. Viņš necieš, ja kaut kas nozūd.
Atstājis papagaili Pinkertona ķīmiskās laboratorijas ledusskapī, Deilijs devās uz detektīvu aģentūras plašo bibliotēku. Tur nebija neviena detektīvromāna, taču ikviena no neskaitāmajām grāmatām stāstīja par noziegumiem un dažādiem paņēmieniem, kā tos izdarīt. Deilijs sameklēja biezu sējumu ar nosaukumu «Par indēm». Pielikumā, kas aizņēma vai pussimtu lappušu, tika sīki aprakstīti neparasti saindēšanās gadījumi. Beidzot Deilijs aizvēra grāmatu. Likās, ka viņš atradis izskaidrojumu papagaiļa noslēpumainajai nāvei, kuras cēlonis saskaņā ar laboratorijā izdarīto izmeklēšanu bija hroniska saindēšanās ar svinu.
Jau sāka krēslot, kad Deilijs atkal pienāca pie Grimšo mājiņas. Pustumsā rēgaini baloja nokrāsotie režģa stieņi. Rožu un krešu aromāts, kā jau parasti vakaros, bija vēl jūtamāks.
— Beidzot! — kalpone teica, izņemdama no Deilija rokām somu. — Es jau baidījos, ka nemaz neatnesī- siet . . . Varbūt vēl pasēdēsiet? . . . Man ir bail. .. Lūdzu jau kaimiņus, bet neviens nav ar mieru.
— Esiet bez rūpēm! Iespējams, ka man nāksies palikt līdz rītam. Man vēl kaut kas jāatrod.
— Kas?
— Lietiskais pierādījums.
— Kā? Vai tad tas, ka viņa nogalinājusi visus pēc kārtas, vēl nav pietiekams pierādījums?
Deilijs neatbildēja. Viņš stājās pie sistemātiskas kratīšanas. Viņam veicās. Garāžā zem instrumentu kastes viņš atrada nelielu svina cauruli. Pielicis to pie lūpām, viņš teica: «Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!» Balss skanēja dobji, saspiesti, metāliski. Tātad Čarlijs bija sacījis patiesību. Tā bija tā pati caurule, kas noderējusi balss pārveidošanai, ierakstot brīdinājumu magnetofona lentā.
30
— Liecinieks Semjuels Mūns! — tiesas sekretārs izsauca.
Tūlīt Mūns būs spiests pārtraukt klusēšanu, ko tas saglabājis prāvas pirmo triju dienu laikā. Tūlīt noskaidrosies visas Mērijas Grimšo lietas mīklas. Jau no rīta Mūnam bija uzbrukusi vesela avīžnieku armija. «Pajautājiet Deilijam, viņš zina vairāk par mani.» — Tie bija vienīgie vārdi, kādus izdevies no viņa izspiest. Deilijs intervijas vietā pastāstīja reportieriem dažas vecas anekdotes. Taču ar jutīgu degunu apveltītie avīžnieki no viņa smaida bija noskārtuši, ka Mūna uzstāšanās būs sensacionāla.
Muns pieceļas un drošiem soļiem devas uz liecinieku tribīni. Zibenīgi uzliesmoja kvēlspuldzes. Kā paklausīdami komandai, pret viņu pagriezās fotoaparātu, tele- kameru un kinoaparātu objektīvi. Žurnālisti neizturēja. Pirmais pie Mūna pieskrēja «Sanarisko Chronical» reportieris.
— Mister Mūn, ļoti lūdzu, ko sacīsiet tiesai? Tikai dažus vārdus!
— Ļaujiet lieciniekam paiet garām, vai arī es būšu spiests izraidīt no zāles! — tiesnesis sauca.
Reportieri atkāpās. Tiesnesis Frenkninss bija plaši pazīstams ar savu stingrību. Kapa klusumā Mūns paspēra vēl dažus soļus. Savā priekšā viņš redzēja tūkstošiem saspringtu seju. Mūns pagrieza galvu un, paskatījies uz apsūdzēto solu, sastapās skatieniem ar Mēriju. Mērijas seja bija izkritusies, pierē iezīmējās asas grumbas. Kā apmāta Mērija lēnām cēlās augšā no krēsla.
— Apsūdzētā, sēstieties! — nodārdēja tiesneša balss.
Mūns uzkāpa tribīnē. Sākās zvēresta nodošanas ceremonija. Pieskāries ar pirkstiem kalpotāja pasniegtajai bībelei, Mūns neviļus notrīsēja. Atmiņā uzzibsnīja saruna ar Mēriju un Čarlija bībele uz galda. Viņš ātri saņēmās un stingrā balsī noskaitīja parasto formulu:
— Zvēru runāt patiesību un tikai patiesību!
Šajā brīdī pāri visai zālei noskanēja «Sanarisko Chronical» reportiera balss. Likās, ka viņš tūlīt nosmaks.
— Mister Mūn, jūsu uzstāšanās saturu divdesmit vārdos .. .
— Izvest no zāles! — tiesnesis bargi pavēlēja.
Divi policisti metās pie žurnālista. Taču viņu tas ne- nobiedēja. Viņš zināja, ka cīnās par maizes gabalu, par rītdienu, par bezrūpīgu eksistenci. Ja viņam izdosies kaut par piecām minūtēm ātrāk izspiest no Mūna Mērijas Grimšo lietas noslēpumu, karjera nodrošināta. At- kaudamies no policista, viņš sauca:
— Simt dolāru par katru vārdu!
Mūns pasmaidīja:
— Lūdzu … Mērija Grimšo nav vainīga .. . Aviācijas katastrofu daļējs cēlonis ir paaugstinātā vibrācija . . . Manu honorāru par šo interviju lūdzu izlietot labdarīgiem mērķiem.
Zālē sacēlās vētra. Žurnālisti, gāzdami viens otru no kājām, metās pie telefona. Tiesnesis kliedza līdz aizsmakumam. Mērija raudāja.
Viņas aizstāvis Džo Kohens, pilnīgi aizmirsis, kur atrodas, norāva svārkus un kaklasaiti un, mezdams tos gaisā, auroja:
— Taisnība uzvarējusi!
Advokāts Henrijs K. Tomass pārlēca pāri iežogojuma virvei un, kāpdams uz kājām trokšņojošiem skatītājiem, metās pie Bredoka. Klusumu izdevās atjaunot tikai pēc desmit minūtēm.
— Mister Mūn, lūdzu! — tiesnesis sauca, pārkliegdams šur tur vēl dzirdamas balsis.
Šajā mirklī Henrijs K. Tomass, otrreiz pārlēcis virvei, pieskrēja pie tiesneša: