— Es protestēju pret liecinieku nopratināšanu!
— Uz kāda pamata? Tas ir jūsu liecinieks.
— Uz tāda pamata, ka misteru Mūnu uzpirkuši. Varu iesniegt tiesai neapgāžamus pierādījumus. Lūdzu izsaukt par liecinieku Pinkertona aģentūras vecāko detektīvu Haroldu Selleru.
— Tiesa nolēmusi ievērot jūsu lūgumu . . . Mister Mūn, esmu spiests lūgt jūs pagaidām nokāpt no liecinieku tribīnes . . . Desmit minūšu pārtraukums!
Pēc desmit minūtēm Mūna vietu ieņēma Harolds Sel- lers. Viņš sniedza liecību mierīgā, skaidri sadzirdāmā balsī.
— Misters Bredoks no paša sākuma neuzticējās misteram Mūnam. Man tika uzdots izsekot viņu. Divdesmit sestajā augustā misters Mūns, tikko atlidojis no Singa- pūras, devās uz policijas pārvaldi. Tur misteram Mūnam bija nolikta tikšanās ar senatoru Džeku Felano. Saruna notika policijas priekšnieka kabinetā. Uzdevies par apmeklētāju, ielavījos priekštelpā. Stāvēju pie pašām durvīm. Izmantojis momentu, kad man nepievērsa uzmanību, pavēru durvis un sadzirdēju daļu sarunas.
— Lieciniek, vai atceraties, kas tika teikts?
— Jā …
No savas vietas pietrūkās Džo Kohens.
— Protestēju! Tie ir meli! Lūdzu atņemt lieciniekam vārdu!
Henrijs K. Tomass izslējās visā savā augumā.
— Jūsu godība! Mēs paredzējām, ka pretējā puse apvainos mūsu liecinieku patiesības izkropļošanā. Tāpēc biju tik tālredzīgs, ka liku lieciniekam paņemt līdzi magnetofona lentu, kurā viņam izdevies pierakstīt sarunas fragmentus. Atļaujiet atskaņot.
— Tiesa atļauj.
Un visa zāle sadzirdēja Felano mīksto baritonu:
— Mister Mūn, tas, ko paveicāt šai laikā, ir lielisks sasniegums! Sakarā ar to jūsu cena mūsu acīs pieaugusi par…
Viņu pārtrauca Mūna balss:
— Divdesmit pieciem procentiem . . .
Atkal Felano balss:
— Apbrīnoju jūsu telepātiskās spējas! Un, tā kā šajā ziņā esam līdzīgi, sapratis, ka šis piedāvājums jūs neapmierina, noapaļoju uz piecdesmit.
Atkal Mūna balss:
— Es dodu priekšroku nullei.
Viņam atbildēja Felano balss:
— Pielikt nulli pie divdesmit tūkstošiem?
Zālē iestājās kapa klusums. Atelpa pirms aukas.
— Pateicos jums, mister Seller, jūs esat brīvs! — Henrijs. K. Tomass izjusti teica. — Tātad nupat uzzinājām, ka misters Mūns saņēmis no senatora Felano par saviem pakalpojumiem, ko tas raksturojis ar vārdiem «lielisks sasniegums», divdesmit tūkstoš dolāru. Spriežot pēc sarunas, ko nupat dzirdējām, likme tika paaugstināta uz divsimt tūkstošiem.
Pār zāli pārvēlās nopūta. Tikai tagad līdz skatītāju apziņai nonāca šī jautājuma komerciālā puse. Divsimt tūkstošu! Kolosāla summa! Neviens detektīvs pasaulē nav saņēmis tik fantastisku honorāru. Iespējams, ka zālē atradās arī tādi, kuriem Mūna uzvedība likās nosodāma. Taču nospiedošais vairākums viņu saprata. Ne tikai saprata. Atbalstīja. Apskauda. Apbrīnoja.
Zālē sākās stihiskas ovācijas. Tūkstošiem cilvēku, kājās stāvot, aplaudēja Mūnam — dzīvam pierādījumam, ka šajā zemē katrs var kļūt miljonārs. Tikai jāprot.
31
Izlauzies cauri trakojošajam pūlim, Mūns ar pūlēm nokļuva pie savas mašīnas. Viņš tūdaļ ieslēdza vislielāko ātrumu. Garām traucās cilvēki, skatlogi, pretimbraucoši automobiļi. Tiesā bija izsludināts pārtraukums līdz rītdienai. Šajā laikā jāatrod kāda iespēja tomēr tikt izsauktam par liecinieku. Varēja, protams, sasaukt preses konferenci un sniegt reportieriem sensacionālu informāciju. Taču vēlamais efekts nebūtu panākts. Šo informāciju drīkstēja sniegt vienīgi tiesā, lai tā varētu pārbaudīt un apstiprināt ilgstošās un grūtās izmeklēšanas rezultātus, lai tā varētu sodīt vainīgos.
Mūns brauca, kur acis rāda. Nesamazinādams ātrumu, pabrauca garām policijas pārvaldes ēkai, kur ducis policistu aizšķērsoja ceļu žurnālistiem. Intervija ar policijas priekšnieku, neatkarīgi no tā, vai tas apstiprinās vai noliegs Harolda Sellera liecību, noteikti modinātu lasītāju interesi. Pabraucis kvartālu tālāk, Mūns jau iztālēm saredzēja, ka no «Sanarisko Chronical» redakcijas piecpadsmitstāvu ēkas izbira aurojošs avīžu pārdevēju bars. Viņš sadzirdēja spalgus kliedzienus:
— Mērija Grimšo nav vainīga! Aviācijas katastrofu cēlonis — vibrācija! Bredoka uzpirktais viltus liecinieks apgalvo, ka Mūns saņēmis divsimt tūkstošus! Džo Ko- hena spožā uzvara! Mērija raud aiz laimes!
Mūns pasmīnēja: var redzēt, ka «Sanarisko Chronical» dejo pēc Felano stabules. Blakus atradās Bredoka finansētās avīzes «Sanarisko News» divpadsmitstāvu ēka. Vārti atsprāga, uz ielas izbrauca desmit ar laikrakstiem piekrautas smagās mašīnas. Uz avīžu grēdām, vicinādami ekstra izlaidumus, stāvēja avīžu zēni. Viņi pūlējās pārkliegt savus konkurentus:
— Patiesība par Mērijas Grimšo prāvu! Henrija K, Tomasa triumfs! Mūns atmaskots! Viņš saņēmis no Felano divsimt tūkstošus! Superslepkavas krokodila asaras!
Dažus kvartālus tālāk Mūns pamanīja trakā ātrumā traucošos mašīnu. Mašīna neatlaidīgi sekoja. Nebija nekādu šaubu, ka viņam dzenas pakaļ. Sākumā nodomāja, ka tas ir reportieris. Pēc tiesas sēdes viņam izdevās izbēgt no avīžniekiem, jo izspraukties cauri trakojošajam pūlim varēja vienīgi ar smagiem miesas bojājumiem. Kad veiksmīgākajiem reportieriem tomēr palaimējās nokļūt pavisam tuvu, ļaužu straume, līdzīgi gaisa strāvai, izmeta Mūnu laukā pa durvīm. Viņš jau bija gabalā, kad reportieris pieskrēja pie sava vāģa. Mūns viņu pazina. Tas bija tas pats «Sanarisko Chronical» līdzstrādnieks, kuram Mūna pirmītējā intervija nodrošinājusi karjeru. Vai tiešām šim veikliniekam izdevies sadzīt viņam pēdas?
Atstatums starp Mūna konvēru un sekotāju mašīnu ātri vien samazinājās. Bungādiņas, kas vēl nebija īsti attapušās no avīžzēnu aurošanas, satricināja policijas sirēnas apdullinošie kaucieni. Tātad Mūns bija kļūdījies. Viņam dzenas pakaļ nevis reportieris, bet policija. Satikšanās ar policiju atbilda viņa nodomiem vēl mazāk nekā satikšanās ar presi. Ja policijas priekšnieks pieprasīs, Mūns būs spiests priekšlaicīgi dot plašus komentārus savai īsajai intervijai. Un nav vēl zināms, kap notiks, ja šie komentāri nonāks līdz senatora Felano ausīm.