Pie durvīm klauvēja. Trīs noslēpumaini, īsi sitieni. Tad vēl trīs.
— Kas tur? —- Mūns vaicāja.
— Neredzamā nāve! — atbildēja dobja balss.
— Tas esmu es, — Pulsomonīda, — piebilda otra. — No savas tālās planētas ieraudzīju, ka misters Mūns atrodas sērā vientulībā, bez jebkādas cerības saņemt honorāru par saviem pūliņiem.
Svens un Deilijs stāvēja jau šaipus durvīm. Deilijs runāja, turēdams pie lūpām Čarlija garāžā atrasto cauruli.
— Vispirms man jāatvainojas jūsu priekšā, — Mūns teica. — Jums, Sven, nedrīkstēju uzticēties jūsu žurnālista sirdsapziņas dēļ, kas neļauj noslēpt lasītājiem kaut cik interesantu faktu. Kas attiecas uz jums, Deilij, tad ar jums stāvoklis bija citāds. Nedomājiet, ka uzskatu sevi par Šerloku Holmsu, bet jūs par Vatsonu, kuram atklāj patiesību tikai priekšpēdējā rindkopā. Bet, ņemot vērā neveselīgo atmosfēru, kas valdīja pat šajās sienās, biju spiests klusēt. Atcerieties kaut vai krēslu, kurā sēdēja mūsu mīļais Hartijs un kurā patlaban sēžat jūs!
Deilijs ar mehānisku kustību aptaustīja krēsla apakšu. Visi trīs iesmējās.
— Tagad mums nekādas ausis vairs nav bīstamas, — Mūns teica. — Negribas pat ticēt, ka pielikts punkts . . . Nokļūt Čarlijam uz pēdām bija neticami grūti. Katru savu soli viņš mēdza nodrošināt divkārt un pat trīskārt. Šai ziņā Čarlijs ir diezgan neikdienišķa personība. Un tomēr tipisks mūsu laikmeta paraugs. Pilnīga vienaldzība pret līdzekļiem, ar kādiem tiek sasniegts mērķis, un tai pašā laikā precīzs grāmatveža aprēķins.
Šis jaukais jaunais cilvēks, ne acu nepamirkšķinādams, nogādāja uz viņpasauli savu māti un pie viena vēl piecdesmit četrus «Zelta bultas» pasažierus un ko-' mandas locekļus. Vēl mazāk sirdsapziņas pārmetumu viņam bija, kad taisījās nosūtīt uz to pašu adresi savu sievu kopā ar astoņdesmit deviņiem cilvēkiem, kuri atradās «Sarkanajā bultā». Ja šī savdabīgā nāves veikala operācijas būtu noritējušas ciešā saskaņā ar grafiku, tad ailē «Izdevumi» būtu vairāk par simt četrdesmit dzīvībām, bet ailē «Ienākumi» — četrdesmit tūkstoši. Tīrā peļņa —• trīssimt dolāru par katru līķi… Ļoti iespējams, ka ierosinājums radās brīdī, kad Mērija pastāstīja viņam par Bredokam adresēto draudu vēstuli. No tās viņš uzzināja, ka šo lidmašīnu izmantos vjetnamiešu zinātnieki.
— Vēl pirms tam! — Svens iestarpināja.
— Kāpēc tā domājat?
— Viņš iestājās minitmenu organizācijā divus mēnešus pirms «Zelta bultas» katastrofas. Kā jums zināms, biju pārliecināts, ka tieši viņi uzspridzinājuši «Sarkano bultu», lai izrēķinātos ar nēģeru kustības darbinieku. Nejauši uzdūros biedru sarakstā uzvārdam Grimšo. Man izdevās iegūt minitmenu vadoņa Renta uzticību. Izrādījās, ka Čarlijs ir viens no visspējīgākajiem spridzinātāju kursu klausītājiem.
— No Čarlija puses tā bija liela aplamība, — Deilijs piezīmēja.
— Patiesību sakot, tā nav viņa vaina, — Svens paskaidroja. — Čarlijs nevarēja paredzēt, ka, ieguvusi iespaidīgus labvēļus, šī slepenā organizācija neuzskatīs par vajadzīgu pārāk konspirēties.
— Paldies, Sven! Tas ir tieši tas ķēdes posms, kura man pietrūka .. . Čarlijs uzzina par spridzekli, kam var piedot jebkuru garšu. Tūdaļ rodas ideja nomaskēt to par greipfrūta želeju. Es tomēr neatsakos no sava viedokļa. Vēstule ar parakstu «Dzeltenais pūķis» bija grūdiens, kas iedarbināja jau agrāk sagatavotu mehānismu. Čarlijs varēja būt pārliecināts, ka «Zelta bultas» bojā ejā vainos vjetnamiešus.
Kā jau teicu, viņš nekā nedarīja, neapdrošinājies vairākkārt. Otra apdrošinājuma lomu spēlēja tas apstāklis, kā Universālā apdrošināšanas sabiedrība klusu ciešot izmaksātu atlīdzību — pat tai gadījumā, ja nojaustu patiesību. Bredoka pretinieku pozīcija mums labi zināma: par katastrofu cēloni tika pasludināti konstrukcijas trūkumi. Tātad pilnīgi drošs aprēķins. Turklāt pastāvēja vēl rezerves apdrošinājums •— bija darīts itin viss, lai aizdomas, ja tās tomēr rastos, kristu uz Mēriju.
Viņš aizsūta to pēc biļetes tieši tajā dienā, kad brīvas vietas ir tikai «Zelta bultā». Izņem burciņas ar želeju no mātes somas, lai tieši Mērija aizvestu tās uz lidlauku. Un galvenais: ar viltīgu paņēmienu piespiež māti izrakstīt apdrošināšanas polisi nevis uz sava, bet uz Mērijas vārda. Tas, protams, bija visgrūtāk, bet arī te viņš atrod vienīgo drošo ceļu. Zinādams, kā tas iespaidos dievbijīgo misis Grimšo, Čarlijs notēlo komēdiju, ka kļuvis ateists. Īstenībā viņš bija un palika reliģiozs, slimnīcā cītīgi lasīja bībeli. Čarlijs nosūta mātei apsveikumu dzimšanas dienā. Telegrammai jāpierāda, ka viņam nav bijis ne jausmas par sprādzienu.
Mērija, kaut pati par to nekā nezināja, bija avots, no kura viņš smēla informāciju par mūsu darbību. Ātrums, ar kādu mums izdevās izsekot Nguenu, pierādīja viņam, ka esam bīstami pretinieki. Tāpēc viņš iemontēja manā mašīnā magnetofonu, lai uzzinātu no mūsu sarunām, vai mums ir kādas aizdomas. Taču, jau iepriekš rēķinādamies ar to, ka magnetofonu, iespējams, uzies, viņš ierakstīja lentā brīdinājumu.
Pirmais cēliens bija sekmīgs. Māte gāja bojā. Mērija saņēma apdrošināšanas summu. Noziegumu mēs vēlāk piedēvējām Hai Kuangam. Tagad varēja stāties pie uzdevuma otrās daļas — Mērijas likvidēšanas. Atkal tas pats noformējums — Čarlijs pārliecina viņu aizbraukt uz Pīrlbeju un paņemt ciema kukulim krusttēva iecienīto greipfrūtu želeju. Nav izslēgts, ka Čarlijs bija nodomājis apdrošināt arī Mērijas dzīvību. Bet divi apstākļi piespieda viņu rīkoties pēc iespējas ātrāk un izmantot savos nolūkos «Sarkanās bultas» reisu. Pirmais — tai laikā mēs jau zinājām, ka Hai Kuangs gan bija ieplānojis, bet nebija realizējis sprādzienu «Zelta bultā». Tātad, meklējot īstos vaininiekus, mēs agrāk vai vēlāk pievērstu uzmanību apdrošināšanas polisei. Otrais — lai dabūtu no Bredoka piekrišanu lidmašīnas pārbaudei, biju spiests samelot, ka Felano aģenti taisās noslēpt tajā elles mašīnu.