Te nu atgadās kaut kas neparedzēts — Mērija neaizlido. No tā brīža, kad viņa viesnīcā dzirdēja lentā ierakstīto brīdinājumu, viņu pārņem neizprotamas bailes. Protams, viņa nebija pilnīgi droša, ka tā ir vīra balss, taču šo neskaidro aizdomu pietiek, lai turpmāk ar neuzticību sekotu katram viņa solim. Braucienam pie krusttēva Mērija piekrīt tieši tāpēc, ka tā ir iespēja kaut uz nedēļu atbrīvoties no pastāvīgām bailēm. Deilija mājiens, ka «Sarkanās bultas» pasažieriem draud briesmas, pastiprina viņā tuvās nelaimes nojautu. Viņa paliek.
Mans apciemojums pie Mērijas liek Čarlijam ausīties. Kā jau teicu, viņa sākotnējais plāns neparedzēja novelt aizdomas uz Mēriju. Tas bija tikai rezerves apdrošinājums. Pēc Stīvensona nāves Čarlijs vēl mazāk nekā jebkad ieinteresēts Mērijas apcietināšanā. Tā pievērstu pārāk lielu uzmanību arī viņam pašam.
Tāpēc Čarlijs, nenojauzdams, cik svarīgi lietišķi pierādījumi mūsu rīcībā, sarunā ar mani cenšas nomazgāt Mēriju baltu. Ja šajā gadījumā lietotu salīdzinājumu no veikalnieku pasaules, tad Čarlijs taisās spēlēt uz akciju celšanos. Taču es pieļauju divas kļūdas — ieminos, ka spridzekļa noslēpums atklāts, un pasaku, ka Mērija pazinusi viņa lentā ierakstīto balsi. Un nu viņš strauji maina taktiku - sāk spēlēt uz akciju krišanos. Sarunai garāžā bija tieši tāds mērķis. Ja būtu noticējis viņam, Čarlijs būtu ne tikai nodrošinājies pret iespējamām aizdomām, bet arī ticis vaļā no Mērijas.
Čarlijs teicami tēloja līdz nāvei pārbiedētu cilvēku. Bet, kā tas nereti gadās ar aktieri uz ātru roku iemācītā lomā, viņš divi lāgiem pārteicās.
Pirmo reizi, kad sagudroja pasaciņu par mikrofona pārbaudi un rindkopu, ko Mērija it kā likusi viņam nolasīt no detektīvromāna. Programma bija — ne tikai mest ēnu uz Mēriju, bet arī radīt priekšstatu, ka mums darīšana ar bīstamu un viltīgu noziedznieku. Vārdu sakot, savu dabu Čarlijs piedēvēja sievai. Lai piedotu lielāku ticamību savai versijai, viņš teica, ka balss pārveidošanai Mērija lietojusi no ūdensvada remonta pār- palikušu cauruli. To varēja zināt tikai īstais noziedznieks.
Otra, vēl rupjāka kļūda: Čarlijs pārteicās, apgalvodams, ka uz Mērijas sirdsapziņas sešdesmit divi upuri. Iznāca, ka sešdesmit otrais ir Stīvensons. Bet Mērijai nebija nekādas vajadzības nonāvēt Stīvensonu. Pateicu to Čarlijam. Piespiests pie sienas, viņš lūkoja izlocīties un pret savu gribu uzrādīja vienīgo ticamo motīvu — Mērija bijusi Felano aģente. Ar to viņš nostādīja sevi bīstamā situācijā.
Šajā mirklī Čarlijs sāk nojaust, ka neticu viņam, un pirmo reizi zaudē aukstasinību. Viņš spēlē uz labu laimi un nokļūst manis izliktajās lamatās. Izsaku nožēlu, ka Čarlijs nevarēs uzstāties kā apsūdzības liecinieks. Viņš nekavējoties paziņo, ka grasās šķirties no Mērijas. Čarlijs arī šoreiz dzenas pakaļ diviem zaķiem. Pirmais mērķis ■— novest Mēriju ar savu liecību līdz karātavām. Otrais — parādīt, ka viņš nav materiāli ieinteresēts šai apstāklī, jo pēc laulības šķiršanas zaudē tiesības uz mantojumu.
— Manuprāt, diezgan smalks un gudrs gājiens, — Svens teica.
— Smalks? Iespējams gan. Pavisam nesen bija nomirusi Mērijas krustmāte. Tā kā viņai nebija citu radinieku, Čarlijs tik un tā mantotu apdrošināšanas naudas atlikumu. Taču, ja Čarlijam pietiktu laika pārdomāt savus gājienus, viņš būtu apjēdzis, ka šis apstāklis, iespējams, zināms arī man . . . Otrreiz ievilināju viņu slazdos ar jautājumu, kur palikusi burciņa ar aizdomīgo želeju, tā pati, kurai Čarlijs it kā nejauši uzdūries pēc Mērijas aizbraukšanas uz lidlauku. Kā jau cerēju, Čarlijs noslēpa burciņu Mērijas darba istabā. Šo nepiedodamo aplamību var izskaidrot vienīgi ar aizvien pieaugošu nedrošības sajūtu. Zinādams, ka telpas tiek sistemātiski pārmeklētas, neviens neuzticētu tik svarīgu lietisko pierādījumu pat slēpnim. Mērijai bija pilnīga iespēja izmest to vai, sliktākajā gadījumā, aprakt dārzā, bet iznāca, ka viņa tieši pēc «Sarkanās bultas» katastrofas aiznesusi to pie Bredoka.
— Un, lai galīgi pārliecinātu jūs, ka Mērija ir slepkava, Čarlijs pats saindējās, — Svens piezīmēja. — Vai nē?
— Nē! Viņš to gan nav darījis, — pasmīnēja Deilijs.
Sarunu pārtrauca telefona zvans. Tā bija Mērija. Viņa
zvanīja, lai pateiktos Mūnam par savu atbrīvošanu.
— Vai jums nebija bail atzīties Stīvensona slepkavībā? — Mūns jautāja.
— Gluži otrādi. Tikai cietumā tiku vaļā no bailēm . . . Pateicieties manā vārdā Deilijam . . . Pasakiet, ka izjūtu pret viņu nemainīgas simpātijas, kaut tūlīt nojautu, ka viņa kvēlajām jūtām ir tīri profesionāla daba.
— Nodošu ar prieku … It sevišķi pēdējo, — Mūns pasmaidīja. — Citādi viņš iedomājas, ka apvedis jūs ap stūri.
— Vēlreiz sirsnīgs paldies jums abiem! — Mērijas balss attālinājās, viņa ar kādu runāja. Balss atkal tuvojās: — Ieslēdziet ātrāk televizoru! Tikko sākusies jums veltīta pārraidei
33
Vispirms Mūns ieraudzīja uz ekrāna skatītāju pārpildīto tiesas zāli un sevi pašu liecinieku tribīnē. Virs viņa galvas parādījās milzīga jautājuma zīme. Zīme izdzisa. Zāles vietā parādījās telestudija. Aizmugurē bija redzams stends ar vēlēšanu plakātiem, Bredoka un Felano ģīmetnēm, laikrakstiem ar Mērijas Grimšo prāvas prognozēm.