— Kāpēc jūs gribējāt nogalināt savu sievu?
— Nevarēju taču pieļaut, lai viņai tiktu manu pūliņu augļi!
— Sirsnīgs paldies, mister Grimšo! Mums bija ļoti patīkami aprunāties ar jums!
Mūns izslēdza televizoru.
— Jā, dzīvot blakus tādam pabaismi, — Mūns teica. — Pēc sarunas garāžā tūlīt sapratu to. Ja Čarlijs nojaustu, ka neticu Mērijas vainai, viņš nekavējoties to nogalinātu. Vienīgi cietumā Mērija būtu drošībā. Taču vajadzēja izgudrot tādu viltību, lai policijas priekšnieks piekristu apcietināšanai. Stīvensona slepkavība viņa uztverē bija izolēts noziegums, kas neapdraudēja Felano intereses. Tāpēc uzdevu Deilijam slepus satikties ar Mēriju un pierunāt viņu atzīties Stīvensona slepkavībā. Tā kā nebiju drošs, ka mūs nenoklausās, teicu Deilijam, ka turu aizdomās misis Stīvensoni.
— Jus toreiz vel nezinājāt, ka Merijai ir alibi? — Svens painteresējās.
— Nē. Bet biju jau pārliecināts, ka vainīgs Čarlijs. Savā nāves dienā Stīvensons uzzināja, ka Čarlijs ir Felano aģents.
— Bet es domāju — Hartijs! Stīvensons taču zvanīja viņam neilgi pirms savas nāves?
— Lai pastāsta Deilijs!
— Ar prieku! Šoreiz Čarlijs radīja īstu mākslas darbu ar sarežģītu kompozīciju … Sava atklājuma satraukts, Stīvensons aiziet uz māju. No turienes zvana Mūnam, bet nesastop to. Patiesību sakot, ar šo telefona zvanu Bredoka galvenais konstruktors bija parakstījis sev nāves spriedumu. Sarunu noklausījās Felano ļaudis, tie savukārt informēja Čarliju.
— Jūs reiz teicāt, ka Stīvensons bija pārliecināts par to, ka viņa kotedžā nav aparatūras sarunu noklausīšanai, — Svens piezīmēja.
— Tā gan. Bet Stīvensons taču nezināja par Hartija » dubultlomu, — Deilijs paskaidroja. — Tajā dienā viņš atrada kaut ko līdzīgu tam, ko mēs uzgājām zem krēsla.
Tieši šai vakarā viņš meklēja Hartiju. Gribēja paziņot viņam par savu atklājumu.
— Jūs atradāt mikrofonu? — Svens vaicāja.
— Nē. Pēc tam kad Čarlijs nogalināja Stīvensonu, viņš to aizvāca.
— Protestēju! — Svens neviļus imitēja Džo Kohena intonāciju. — Čarlija, tāpat Felano interesēs bija uzzināt, vai neradīsies kādas aizdomas pret viņiem.
— Jūsu protests noraidīts! — Deilijs tēloja tiesnesi. — Vispirms Čarlijs bija simtprocentīgi pārliecināts, ka viņam nekas nedraud. Viss bija izplānots tā, ka nepalika ne mazāko pēdu. Otrkārt, viņš toreiz jau zināja, ka Hartija dubultloma tiks atmaskota un sakarā ar to mikrofons šā vai tā atrasts.
— Nekā nesaprotu! — Svens sauca. — Tas atgādina man Hai Kuanga austrumu gudrības.
— Šoreiz mums darīšana ar Felano gudrību, — Mūns iejaucās. — Viņš tiešām ir gandrīz ģeniāla personība. Viduslaikos viņš godam varētu vadīt veselas impērijas
slepenpoliciju . . . Hartijs bija tikai tehnisks izpildītājs, kādam nav grūti atrast aizvietotāju. Turpretī Čarlijs — augsti kvalificēts slepens aģents. Ar viņa starpniecību Felano uzzināja svarīgus ražošanas noslēpumus, tai skaitā par vibrāciju. Tāpēc fakts, ka Stīvensons un pēc tam arī es un Bredoks varējām nākt uz pēdām Čarlijam, piespieda Felano sagudrot viltus manevru Čarlija glābšanai. Vai jums neuzkrita, ka Hartijs rīkojās diezgan vieglprātīgi, paslēpdams mikrofonu zem krēsla mūsu istabā? Tas, lūk, arī tika izdarīts tīšām, lai mēs varētu atmaskot Hartiju. Tādā veidā atkristu varbūtējās aizdomas pret Čarliju.
— Saprotu . . . Bet man neliek mieru kas cits, — Svens nerimās. — Ja mikrofons atradās Stīvensona mājās, kāda velna pēc Felano aģenti bija nopirkuši kaimiņos māju un uzstādījuši tur noklausīšanās aparatūru?
— Tā izpildīja ugunīgās tumšmates lomu.
— Tiešām ģeniāli!
— Pats Čarlijs, manuprāt, šai ziņā bija gandrīz tikpat spējīgs kā viņa saimnieks, — Mūns teica. — Šaubos, vai Felano zināja par viņa noziedzīgo darbību, bet katrā ziņā redzēja viņam cauri. Čarlijs, gatavs ar matemātisku precizitāti soļot pāri līķiem sava mērķa sasniegšanai, bija tieši tas ideālais izpildītājs, kāds vajadzīgs Felano. Tāpēc senators tik viegli upurēja Hartiju . . . Mēs pārtraucām jūs, Deilij, turpiniet vien.
— Tātad atgriežamies pie Stīvensona slepkavības . . . Čarlijs brīdināts. Viņš iesēstas savā sporta vāģī, aizbrauc uz kādu klusu vietiņu un domā. Piecās minūtēs viņš aplēš itin visu — Stīvensona un viņa sievas raksturu, mūsu izmeklēšanas metodes . . . Plāns ir gatavs. Var rīkoties. Viņš piezvana misteram Sīvensonam. Ar tās pašas svina caurules palīdzību, kas jau reiz izlietota līdzīgam mērķim, viņš izmaina balsi. Čarlijs paziņo Stīvensonam, ka viņa sieva joprojām lieto opiju. Pēc tam Čarlijs aizbrauc atpakaļ uz darbu un mierīgi nogaida rezultātus . . . Viss noris pilnīgi tā, kā izplānots . . . Briesmīgs strīds starp Stīvensonu un viņa sievu. Misis Stīvenšone aizsūta kalponi pēc iepirkumiem, ar to vēl vairāk pastiprinādama aizdomas. Skandāls turpinās. Stīvensonam sākas nervu sabrukums. Misis Stīvenšone, baidīdamās par viņu, piezvana Čarlijam. Čarlijs nostiprina viņā domu, ka vīrs var izdarīt pašnāvību, un ieteic noslēpt revolveri savā istabā . . . Pieļauju pat, ka viņš devis tai padomu aiziet no mājām, kamēr vīrs nav nomierinājies … Čarlijs iesēstas mašīnā, brauc pie Stīvensona, ielavās misis Stīvensones istabā, atrod revolveri un . . . Starp citu, tieši šeit viņš nodemonstrēja savas spējas darboties ar vislielāko precizitāti. Lai mēs noticētu pašnāvībai, bija nepieciešams ne tikai neatstāt uz ieroča savus pirkstu nospiedumus, bet arī nenodzēst jau esošos . . . Tālāko jūs zināt… Tātad pirmais apdrošinājums: Stīvensons pats nošāvies. Motīvs — sirdsapziņas pārmetumi, izsaukums uz senāta komisiju. Otrais: viņu nogalinājusi misis Stīvensone. Motīvs — vīrs grasījies nodot viņu dziednīcā, slepkavība izdarīta afekta stāvoklī. Un trešā . . .