— Kā, vēl trešā apdrošināšanās? — Svens nobrīnījās.
-— Uzzināju par to tikai pēc Mērijas apcietināšanas.
Loģiskas domāšanas ceļā nācu pie slēdziena …
— Vai tiešām? Līdz šim tā bijusi mana privilēģija, — Mūns pajokoja.
— Vai nezināt, kā izcēlušās privileģētās šķiras? — Deilijs atcirta. Viens aizvēsturisks džentlmenis atņēma otram aizvēsturisku rungu. Vispirms izmēģināja tās stiprumu uz otra pakauša, bet pēc tam paziņoja, ka turpmāk uzvarētais izgatavos rungu, bet viņš tās piesavināsies un kaustīs otru.
— Manuprāt, jūs kļūstat marksists. — Mūns padraudēja Deilijam ar pirkstu.
— Nav ko bīties! Tā ir tikai vēlēšanās kaut vai tādā veidā atšķirties no Bredoka un Felano . . . Starp citu, neesmu vēl atguvies no pārsteiguma . . .
— Kas tad viņam cits atlika? — Mūns teica. — Jūs taču pazīstat likumu — jo sliktāka prece, jo lielāki izdevumi reklāmai.
—- Jāsaka, jūs sevi ari diezgan labi reklamējāt. Jūsu īsais paziņojums radioklausītājiem ieies vēsturē.
— Tas bija vienīgais līdzeklis piespiest Olšeidu apcietināt Čarliju. Mani tobrīd klausījās visa zeme . . . Tāpēc viņš neuzdrošinātos sabotēt manu rīkojumu . . . Bet vispār — godīgums ir vislabākais kapitāls.
— Ka tad palika ar trešo apdrošinašanos? — Svens gribēja zināt.
— Ak jā! — Deilijs atsaucās. — Mērijai ir glītas kājiņas, bet tām viena īpatnība — četrdesmitais numurs . . . Kad ieradāmies pie Stīvensona, uz nupat nogrābtā celiņa bija gluži svaigas pēdas — viņa paša sievas, kalpones un vēl ceturtās, arī sievietes. Četrdesmitais numurs, gluži kā Mērijai. Bet Mērijas augumam un svaram šīs pēdas bija pārāk dziļas . . . Kad pēc viņas apcietināšanas aizgāju pie kalpones, lai noskaidrotu papagaiļa nāves cēloni, atradu skapī tieši šīs kurpes. Zēnu fasons, ar zemiem papēžiem . . . Pazinu tās pēc pazoļu mustura. Bet ne tikai. . . Pazolēm bija pielipušas sārtas smiltis, tieši tādas ir Stīvensona mājas priekšā. Kalpone apliecināja man, ka kurpes piederot Mērijai. . . Bet tieši pirms tam inspektors Olšeids bija pastāstījis, ka Mērija Stīvensona slepkavības laikā atradusies citā pilsētas malā.
— Iznāk, ka Čarlijs pēc neveiksmes ar «Sarkano bultu» tūlīt izstrādāja jaunu plānu, kā novest Mēriju uz apsūdzēto sola, -— Mūns piezīmēja.
— Tad arī saindēšanās mīkla gūst dabisku izskaidrojumu, —• Svens atsaucās. — Čarlijs sāka sevi sistemātiski saindēt ar svinu.
— Nekā tamlīdzīga, — Deilijs pasmīnēja. — Apdrošināšanās ar kurpēm bija domāta tikai katram gadījumam. Kas attiecas uz pašsaindēšanos, tad man jāpieviļ jūsu cerības: viņš nav pat domājis saindēties.
— Kā tad tā? Stāstiet ātrāk! — Svens uztraucās.
— Čarlijs mēdza visu apdomāt iepriekš, — Deilijs turpināja. — Flirts ar misis Stīvensoni, starp citu, arī bija daļa no rūpīgi pārdomāta stratēģiskā plāna. Čarlijam bija jārēķinās ar iespējamu neveiksmi, kad sarunā ar Mūnu viņš lūkoja novelt aizdomas uz Mēriju . . . Tādā gadījumā viņam pašam vajadzētu Mēriju nonāvēt. Saindēt sevi nozīmēja nokļūt slimnīcā un laupīt sev šo iespēju . . . Gan Čarlijs, gan papagailis bija saindējušies ar svinu. Pieļausim, kāds, piemēram, tas pats Felano, gribējis novākt Čarliju. Bet papagailis nekad neēda no saimnieka bļodas, viņam bija savs ēdiens. Droši vien šis noslēpums tā arī būtu palicis neatklāts, ja neatrastu garāžā svina cauruli. Starp citu, tas, ka Čarlijs nebija to aizmetis, arī liecina par viņa māniju nodrošināties par katru cenu. Caurulei bija jāpārliecina mūs, ka Mērija patiešām lietojusi to balss pārveidošanai. Sarunā ar Mūnu Čarlijs pieminēja, ka caurule palikusi pāri no ūdensvada remonta. Tas ierosināja mani izvirzīt kādu hipotēzi. Grāmatā «Par indēm» atradu analoģisku gadījumu . . . Tad, lūk! Uz jūsu jautājumu, kas saindējis Čarliju, atbildu: radiouztvērējs!
— Mūnam tik tiešām bija taisnība, jūs drīz pārspēsiet pat mani. Sakiet, vai Minhauzens gadījumā nav bijis jūsu skolnieks? — Svens smējās.
—Pateicos, — Deilijs atcirta. — Ja jūs tik sajūsmināti atdarināt manas visseklākās asprātības, varu justies kā ievērojama personība. Kur es paliku?
— Pie radiouztvērēja.
— Aprunājos ar atslēdznieku, kas bija labojis ūdensvadu. Tā kā nav bijis vara caurules, viņš pagaidām apmainījis bojāto pret svina cauruli. Pie krāna bija pievienots uztvērēja zemesvads. Tādēļ caurulē norisinājās elektrolīze, izdalījās sīkas svina daļiņas. Dienā krānu lietoja bieži. Svaigā ūdenī nebija svina, bet pa nakti tas sakrājās diezgan ievērojamos daudzumos. Kopš Čarlijs bija sācis īstenot savus plānus un apmeklēja spridzinātāju kursus, viņš parasti piecēlās dažas stundas agrāk par citiem. Pamodies vispirms dzēra pats tieši no krāna, pēc tam padzirdīja papagaili. Skaidrs? Atliek tikai piebilst, ka no rīta Čarlijs veica sarežģītus aprēķinus. Kādus, tos es uzzināju, pateicoties papagailim. Viņa iemīļotie izteicieni bija «vibrācijas koeficients», «ingredients», «trinitrotoluola vienība» . . . Čarlijs mēdza pa laikam skaļi runāt. Bet, kā zināms, no rītiem papagaiļi vislabāk piesavinās dzirdētos vārdus.
— Pietiek, Deilij! Par šo informāciju mums jāpateicas misis Istmilai, sakarā ar to ierosinu pagodināt viņu ar glāzi kubiešu ruma. Deilij, ceru, ka nebūsiet visu izdzēris?
Mūns piepildīja glāzes un turpināja:
— Bez papagaiļa palīdzības mēs, iespējams, tā arī nebūtu sapratuši vislielāko miklu. Kāpēc spridzeklis darbojās bez detonatora? Tā lomu pildīja paaugstinātā vibrācija. Sprādzienam bija nepieciešams noteikts ingredients, pakāpe . . . «Zelta bultā» soma ar burciņām atradās bagāžas nodaļā blakus motoriem, kur vibrācija lielāka. Tāpēc sprādziens notika ātrāk, okeāna vidū… Mērija bija nolikusi savu somu bagāžas tīklā līdzās savam krēslam. Šajā vietā vibrācija ir vājāka, tāpēc lidmašīna uzsprāga tikai virs lidlauka. Līdz brīdim, kad Deilijs atnesa man ierakstu ar papagaiļa balsi, es, godīgi sakot, tikai turēju Čarliju aizdomās. Šai momentā tās kļuva par drošu pārliecību . . . Tātad ierosinu pacelt glāzes par misis Istmilu un papagaiļiem!