Diks pat negaidīja, lai tie piekristu, bet turpināja, it kā šis jautājums jau būtu izšķirts.
"Un kā ar zirgiem Menlo fermā? — Nu, nekas, par tiem padomāšu es pats un izlemšu, cik un kurus paturēt."
"Misis Somerstona paliks te un vadīs saimniecību, jo man pašam nebūs laika, gribu daudz strādāt. Es apsolos, ka jums nebūs jānožēlo, ka ļāvāt man rīkoties ar sava paša personīgo naudu. Un, ja gribat dzirdēt, kā man šais trijos gados klājies, varu to jums izstāstīt."
Neviens nekad nav guvis tādu audzināšanu kā tā, ko vadīja Diks Forests pats — gan ne bez padomiem. No sava tēva un arī no lopu karaļa Džona Čizoma viņš bija ieguvis māku likt citiem strādāt savā labā, par to attiecīgi samaksājot. Viņš bija mācījies klusu sēdēt un domāt, kamēr gani pie ugunskura vai ratos tērzē un dzen jokus. Un sava vārda, kā arī sava stāvokļa dēļ viņam bija iespējams stāties sakaros ar augstskolu profesoriem un praktiskiem ļaudīm, kuros viņš klausījās stundām ilgi, pa retam pats ko pateikdams vai tikpat reti ko jautādams, — viņš tikai uzklausīja, ko viņi varēja sniegt, un bija apmierināts, ja vairāku stundu laikā ieguva kaut vienu vienigu ideju vai kādu faktu, kas viņam varēja palīdzēt pareizi virzīt savu izglītību.
Kad vajadzēja pieņemt repetitorus, viņš sāka tos tā sijāt un pārbaudit, tā izmeklēties, kā nekur nebija pieredzēts. Viņš nemaz nekautrējās. Viens pie viņa palika vienu, otrs — trīs mēnešus, bet veselu duci atlaida jau pirmajā dienā vai pirmajā nedēļā; algu viņš tiem samaksāja par veselu mēnesi, kaut bija noturēta tikai viena vienīga stunda. Viņš bija radis izturēties taisnigi un rīkoties plaši, jo līdzekļi to pilnīgi atļāva.
Šis zēns, kas ne reizi vien bija pārticis no tā, ko atmeta kuģa krāsnkuris, ļoti labi zināja naudas vērtību. Viņš pirka tikai visu labāko, labi zinādams, ka galu galā tas būs lētākais. Iestājoties universitātē, viņam vajadzēja zināt ķīmijas un fizikas viena gada kursu pēc vidusskolas programmas. Iekalis ģeometriju un algebru, viņš ķērās pie fizikas un ķīmijas, uzmeklēdams Kalifornijas universitātes ķīmijas profesoru. Fizikas profesors Kerijs sākumā par viņu zobojās un sauca viņu "mans mīļais puisēn". Diks pacietīgi noklausījās, ko viņš saka, tad mierīgi atbildēja:
"Profesora kungs, es neesmu nekāds ēzelis; es pazīstu pasauli, es zinu, kas man vajadzīgs, un gribu to sasniegt. Vidusskolās fizika jāmācās divas stundas nedēļā veselu gadu, ieskaitot brivlaiku. Jūs esat labākais fiziķis visā Klusā okeāna piekrastē. Mācības gads nupat beidzās. Ja ziedosiet man visu savu laiku, es varu šo viena gada fizikas kursu paveikt vienā nedēļā. Cik jūs par tādu nedēļu prasiet?"
"Ar tūkstoš dolāriem to nebūsiet samaksājis," atbildēja profesors Kerijs, domādams, ka ar to lieta beigsies.
"Es zinu, cik lielu algu jūs saņemat," Diks sacīja.
"Nu, kādu?" profesors jautāja.
"Taču ne tūkstoš dolāru nedēļā," Diks tikpat asi atteica, "pat ne pieci simti, arī ne divi simti piecdesmit." Viņš pacēla roku, lai profesors to nepārtrauktu. "Jūs nupat teicāt, ka ar tūkstoš dolāriem es nevaru samaksāt vienu nedēļu jūsu darba. To es arī nemaz negribu. Es maksāšu divus tūkstošus. Man tikai viens gads laika…"
"Vai tad arī gadus var pirkt?" profesors Kerijs viltigi jautāja.
"Protams, tādēļ esmu Šeit. Es gribu trīs gadus nopirkt par vienu, un nedēļa, ko pērku no jums, ietilpst šai veikalā."
"Bet es jau vēl neesmu piekritis," profesors Kerijs smējās.
"Ja piedāvātā summa jūs neapmierina, varat pats noteikt tās lielumu," Diks cienīgi teica.
Un profesors Kerijs piekrita. Un to pašu darīja arī profesors Bardels, valsts pirmais ķīmiķis.
Savus matemātikas skolotājus Diks už vairākām nedēļām aizveda līdzi pīļu medībās Sakramentas un San-Džoakinas upju purvainajos apgabalos. Pēc tam savus vēstures un literatūras skolotājus viņš veda medībās uz Oregonas štata dienvidvakariem. To viņš bija no tēva mācījies: pēc darba doties uz izpriecām un pēc izpriecām atkal ķerties pie darba. Un visu laiku viņš bija svaigā gaisā, tādēļ bez lielām pūlēm un noguruma pabeidza vienā gadā vidusskolas trisgadīgo kursu. Viņš makšķerēja, medija, peldēja, piekopa visādus sportus un tai pašā laikā mācijās gatavības apliecībai. Bet viņš zināja, ka tas viņam iespējams tikai ar tēva atstātiem divdesmit miljoniem.
"Kuriozākā izšķērdība!" misters Krokets brīnījās, runādams par Dika viena gada norēķiniem. "Sešpadsmit tūkstošu dolāru par mācībām vien, pie tam visi izdevumi pierakstīti līdz pēdējam sīkumam, pat dzelzceļa biļetes, dzeramnaudas, pulveris un skolotāju izšautās patronas."
"Bet eksāmenus nolicis," sacīja misters Slokums.
"Un tas viss vienā gadā," norūca Devidsons. "Mans mazdēls tai pašā laikā iestājās Belmontā un tikai tad, ja viņam laimēsies, beigs to divos gados."
"Varu teikt tikai vienu," misters Krokets stingri uzsvēra, "lai zēns prasītu cik prasīdams, liegt mēs tam vairs nekā neliegsim."
"Un tagad gribu drusku atpūsties," Diks saviem aizbildņiem teica. "Zinībās esmu ticis saviem vienaudžiem līdzi, bet pasauli un ļaudis pazīstu daudz labāk par viņiem. Es pazistu tik daudzas labas un ļaunas lietas, tik daudz kā cēla un maziska, tik daudzus vīriešus un sievietes, ka dažreiz man pašam uznāk šaubas, vai tiešām tas viss patiesība? Nu es vairs tā nesteigšos. Esmu panācis, ko gribēju, tālāk iešu normālā gaitā. Kaut tikai varētu kārtīgi pāriet no viena kursa uz otru, lai varētu beigt universitāti, kad būšu divdesmit vienu gadu vecs. Turpmāk man naudas mācībām vajadzēs daudz mazāk, bet toties izpriecām izdošu daudz vairāk."
Misters Devidsons aizdomīgi pablenza: "Ko jūs saucat par izpriecām?"