"Nu, visādas studentu biedrības, futbolu. Es taču nevaru atpalikt no citiem, bez tam es ļoti interesējos par benzīna motoriem. Es gribu pirmais visā pasaulē būvēt jahtu ar benzina dzinējspēku."
"Tu uzspridzināsi sevi gaisā," misters Krokets pakratīja galvu.
"Gan es uzmanīšos," Diks atteica. "Bet man nepieciešami izmēģinājumi, un tas maksā naudu. Tādēļ neskopojieties un dodiet man jaunu čeku grāmatiņu uz tiem pašiem līdzšinējiem noteikumiem."
6
Universitātē Diks Forests guva ievērību ar to, ka pirmajā mācību gadā izlaida vairāk lekciju nekā citi studenti. Viņš apzinājās, ka viņam nav nepieciešams klausīties šīs lekcijas, un tādēļ neapmeklēja tās. Mācīdamies kopā ar repetitoriem, viņš ne vien pabeidza vidusskolas kursu, bet arī gandrīz visu pirmo universitātes mācību gadu. Brīva laika viņam bija diezgan, tādēļ tas iestājās pirmā kursa studentu futbola komandā, kura bija tik vāja, ka to uzveica visi, lai tā uzstātos pret kuru komandu uzstādamās.
Diks tomēr strādāja daudz, tikai neviens to nemanīja. Viņš daudz lasīja, un lasīja ar lielu izlasi un izpratni. Un, kad vasaras brivlaikā viņš devās jūrā ar paša būvēto motorjahtu, neviena jautra biedra līdzi nebija. Viņa viesi bija literatūras, vēstures, tiesību un filozofijas profesori ar savām ģimenēm. Par šiem braucieniem universitātē ilgi runāja. Tos nosauca par inteliģences braucieniem. Kad viņi atgriezās mājās, profesori stāstīja, cik tīkami pavadījuši laiku,bet Diks katra profesora zinātnes nozarē pārveda sev daudz vairāk zinību, nekā būtu ieguvis, vairākus gadus nosēdēdams universitātes auditorijā. Viņš ietaupīja daudz laika, tādēļ atkal varēja neapmeklēt lekcijas un vairāk strādāt praktiski. Viņš prata cienīt arī izpriecas. Daudzas mātes un studentes bija viņu ievērojušas, jo viņš bija nenogurdināms dejotājs un piedalījās visās universitātes izpriecās. Tomēr ģēnijs viņš nebija. Nekur viņš nepierādija sevišķas spējas. Mandolinu labāk par viņu spēlēja krietns pulciņš studiju biedru. Futbolā viņš bija tikai solīds un uzticams spēlētājs, ne vairāk. Cīņā labākais cīkstonis viņu viegli varēja nosviest uz abiem pleciem no trim reizēm divās, tomēr tikai pēc ilgas un sīvas cīņas. Angļu domrakstus vesela piektā daļa skolas biedru rakstīja labāk nekā viņš; divi studenti labāk veica augstāko matemātiku, bet japānis Otsuki bija nenoliedzami spējīgāks ķīmiķis par viņu.
Ja arī Dikam Forestam nekur nebija sevišķu panākumu, toties nebija nevienas nozares, kur viņš būtu pilnīgi nesekmīgs. Nekur viņš neparādīja sevišķu citibu, bet nekur nebija arī pavisam vājš. Viņa aizbildņi jūsmoja par zēna krietno raksturu un uzcītību, un visi sapņoja, ka viņam paredzama drīza un spīdoša karjera. Bet, kad viņi tam jautāja, kas viņš dzīvē gribētu būt, Diks atteica:
"Nekas sevišķs, tikai labi izglītots cilvēks. Man taču nav nekādas vajadzibas kļūt par speciālistu, jo tēvs mani pietiekami nodrošinājis. Un, ja arī gribētu, nekāds speciālists no manis neiznāktu."
Vārdu sakot, viņš bija ļoti reta parādība starp jauniešiem, normāli viduvējs, pilnīgi nosvērts, labi izglītots cilvēks, kas par visu kaut ko zināja.
Reiz misters Devidsons izteica prieku, ka Diks, kopš pārbraucis mājās, vairs neļaujas nekādām dīvainām trakulībām. Diks atteica:
"O, ja gribu, es varu teicami savaldities."
"Jā," misters Slokums nopietni sacija, "tā ir liela laime, ka tik agri devāties pasaulē un mācījāties savaldīties."
Diks uz viņu noslēpumaini paskatījās.
"Apžēlojieties." viņš teica, "tam bērnišķīgam untumam taču nav nekādas nozīmes. Tā bija tikai tāda nevainīga nerātnība. Es vēl neesmu īsti ļāvis vaļu savam garam. Man viss vēl nodomos. Bet tad tikai — saturieties.
Vai jūs zināt Kiplinga dziesmu par Diēgo Valdezu? Nocitēšu jums dažas rindas. Diēgo Valdezam, tāpat kā man, liktenis bijis labvēligs — ari viņš bija laimes bērns. Drīz vien viņš kļuva slavens spāņu admirālis, bet tik strauji viņš kāpa pa karjeras kāpnēm, ka neatlika laika izbaudīt prieku, ko dod jauniba. Viņš jauns, jautrs, spēkpilns — dzīvotprieks kūsāt kūsāja viņā, bet pietrūka laika tam ļauties, jo pārāk straujš bija gājums pretī slavai. Bet viņš nodomāja: — un šis domas viņu pievīla — manās asinīs kūsājošās, spraigās dzivotalkas nekad neaprims un izbaudīt dzīvesprieku visā pilnībā varēšu tad, kad būšu kļuvis slavens admirālis. Bet vēlāk viņš vienmēr atcerējās: —
"Tālo viļņu ceļu biedri, draugi, siltjūru krastos!
Triju desmitu gadu gājums Un tūkstošiem jūdžu mūs Šķir
No tām dienām dienvidu salās, Kur mežoņu zemēs zeltu gūt braucām.
Svešs jums, draugi, tagad slavenā Valdeza vārds, Bet pazina, zināja, mīlēja visi
Toreiz tur mani — jūrnieku jauno un drošo.
Kad putoja dzēriens stiprs un salds,
Kauss kopīgi tukšots tur tika, Un tāpat viss godigi sadalīts,
Ja laupījums bagātīgs gūts. Slēpts netika ceļš uz tālīnām salām,
Bet parādīts draudošais sēklis pie krasta, Kad vilnis spēcīgs pēc braucieniem tāliem Krastā atpakaļ atnesa mūs.
Ar ugunīm blāvām gaismojot krastu, Dega žagaru saišķi, kad kuģus Nd dūņu grīstēm mēs tīrījām nost.
Un airiem pārvilkta, vēju plosīta bura Tanīs krasta dienās bij mūsu telts.
Bet, noreibis dienvidu smaržīgā tveicē, Allaž pēc skrējiena jauna pār zilajiem viļņiem Ilgojās enkurs un tvīka kapteinis jauns.
Kurp aiznesa vēji krastam atrautos kuģus?
Kurp aizvijās smiltīs kailo pēdu raksts? Kur krodziņš tas — palmu lapotnes segts.
Kurā slāpes tais dienās dzesējām mēs? Ai, dzidrais avots, kas svelmainā tuksnesī plūst!
Ai, vientuļā, klinšainā krastmala! Tur maizes rieciens — skops, slepus gūts, Un steigā tukšotais veldzes kauss!