Zemkopības skolā Diks nodevās gandrīz vienīgi tikai laboratorijas darbiem, lekcijas tikpat kā nemaz neapmeklēja. Viņš uzaicināja privātus skolotājus un izdeva loti daudz naudas, kopā ar viņiem apbraukājot visu Kalifomiju. Sanfrancisko dzīvoja Žaks Ribo, kuru uzskatīja par visas pasaules autoritāti lauksaimniecības ķīmijā un kurš Francijā saņēma divus tūkstošus dolāru gadā. Viņš bija pārnācis uz Kalifomiju, kuras universitāte piedāvāja sešus tūkstošus dolāru, vēlāk aizgāja uz Havaju, kur viņu aizvilināja cukura plantāciju īpašnieki, apsolīdami desmit tūkstošus. Šo spīdošo speciālistu Diks Forests saistīja uz veseliem pieciem gadiem, maksādams piecpadsmit tūkstošus gadā.
Visi trīs aizbildņi aiz šausmām sasita plaukstas un nodomāja, ka nu jau sākas neprātīgā saimniekošana, ar ko Diks piedraudēja.
Bet tā bija tikai viena no vairākām tādām neprātībām. Piesolīdams nesalīdzināmi lielāku algu, Diks atņēma valdibai labāko lopkopības speciālistu, ar tādu pašu viltu atņēma Nebraskas štata universitātei vienu profesoru, labāko speciālistu slaucamo govju jautājumos, viņš nežēligi apbēdināja arī lauksaimniecības skolas direktoru un "nolaupija" profesoru Nirdenhameru, kas bija īsts burvis lauksaimniecību ierīcē un vadībā.
"Ticiet man, tas vēl ir lēti," viņš aizbildņiem apgalvoja. "Vai jūs, varbūt, labāk gribētu, lai notriecu savu naudu zirgu sacīkstēs vai plītējot ar aktrisēm?
Un nelaime ir tā, ka jūs nekā nesaprotat, cik interesanti un izdevīgi uzpirkt citu smadzenes. Bet es to labi zinu, esmu šai lietā, tā sakot, speciālists. Man nāks nauda no visām malām, bet galvenā lieta, — man augs desmit vārpu, kur jums, saimniekojot kā laupītājiem un noplicinot augsni, vairs neizaugs ne pusvārpas."
Protams, ka viņi neticēja jaunekļa apgalvojumiem, bet domāja, ka tam vēl krietni jāizpriecājas, vēl daudzreiz jāskūpstās ar simtiem meiteņu, jāizkaujas un jāiztrakojas visdažādākos piedzīvojumos.
"Vēl viens gads paies," viņš tiem sacīja, ierakdamies lauksaimniecības ķīmijas grāmatās, dažādu zemes sugu analīzēs un lauksaimniecības brošūrās un kopā ar saviem dārgi samaksātiem ekspertiem apbraukādams Kalifomiju. Un aizbildņi baidījās, ka tikai pārāk ātri neizsikst visi tēva miljoni, jo Diks jau drīz kļuva pilngadīgs un varēja saņemt visu bagātību pats savās rokās.
Tai pašā dienā, kad viņš kļuva divdesmit vienu gadu vecs, viņš nopirka jau sen iecerēto milzīgo muižu uz vakariem no Sakramentas upes līdz kalnu grēdas pašai virsotnei, — tādējādi sasniegdams nodomāto mērķi.
"Neticama cena," misters Krokets nopūtās.
"Neticami lēts pirkums," Diks atteica. "Būtu palūkojuši, kādi man ir ziņojumi par zemes labumu un ūdens apstākļiem! Un jums vajadzētu dzirdēt mani dziedot. Klausieties, aizbildņu kungi, dziesmu, kas ir īsta, patiesa dziesma. Es pats esmu šī dziesma, kad to dziedu. Un viņš sāka dziedāt dīvainā falsetā Ziemeļamerikas indiāņu dziesmu: .
"Hy'-tim, yo'-kim koi-o-di'!
Wi'-hi yan'-ning koi-o-di'!
Lo'-whi yan'-ning koi-o-di'!
Yo-ho' Nai-ni, hal-u'-dom yo nai, yo-ho' nai-min!"
"Es esmu sacerējis šis dziesmas melodiju," — viņš it kā atvainodamies nomurmināja. "Man liekas, tā tai vajadzēja skanēt. Nav vairs dzīvo vidū neviena, kas to kādreiz dziedāja. Nišinami cilts to dzirdēja, kad to dziedāja Maidu ļaudis, kuri to savukārt pārņēma no Konkau cilts. Sen aizsaulē uz neatgriešanos ir aizgājuši mišinami, n laidu un konkau ļaudis. Viņu pēdējā ganu būdiņa ir nozudusi no zemes. Jūs ierakāt to zemē, mister Kroket, jūs un jūsējie. To ieraka zemē jūsu plaukstošās, ienesīgās saimniekošanas arkls, kas tajā vietā izrāva zemē "zelta bedri". Es atradu šo dziesmu Savienoto Valstu Klusā okeāna piekrastes ģeogrāfijas un ģeoloģijas etnoloģiskā Ziņotājā 3. nodaļā. Sārtais Mākonis, kas bija izaudzis debesu lokā, dziedāja šo dziesmu zvaigznēm un kalnu puķēm rita stundā, pasaules atmodas stundā. Un tagad es nodziedāšu jums šo dziesmu mūsu valodā:
Debesis zemei ozolziles sūtīja.
Es mazās ozolziles ielejā iestādīju,
Es lielās ozolzīles ielejā iestādīju.
Dīgst zīles! Es ozola zīle — es dīgstu, es dīgstu!"
Drīz vien Dika Foresta vārds bieži vien sāka parādīties avīzēs. Viņš bija pirmais, kas Kalifornijā samaksāja par vērsi desmit tūkstošus dolāru un ar to kļuva slavens visā zemē. Lopu eksperts, kuru viņš atņēma valdībai, Anglijā pārsolīja Rotšildu un samaksāja divdesmit piecus tūkstošus dolāru par karalisko ērzeli, kas tūliņ ļaužu valodās dabūja vārdu "Foresta trakulība".
"Lai viņi smejas," viņš teica saviem bijušajiem aizbildņiem: "Es izsūtīšu četrdesmit Širas ķēvju. Pusi izdotās naudas es dabūšu atpakaļ jau pirmajā gadā. Viņu kumeļus Kalifornijā man rautin izraus no rokām, maksādami, cik prasīšu."
Savos pilngadības pirmajos mēnešos Diks izdarīja vēl dažu labu neprātību, bet par visneiespējamāko visi uzskatīja pašu pēdējo no tām: izšķiedis vairākus miljonus savās neprātīgās iedomās, viņš visu savu saimniecibu iznomāja saviem speciālistiem, uzdodams tiem vadīt saimniecību pēc viņu kopēji izstrādāta plāna un nodibinādams starp visiem speciālistiem savstarpēju uzraudzību, tad nopirka biļeti, sēdās pasažieru kuģī, kas gāja uz Taiti, un uz vairākiem gadiem devās piedzīvojumiem bagātos ceļojumos. Tikai retu reizi viņš rakstīja saviem bijušajiem aizbildņiem. Reiz viņš kļuva par četrmastu tērauda burinieka īpašnieku un kapteini un brauca zem angļu karoga, vezdams ogles no Ņūkāslas. To viņi dabūja zināt tādēļ, ka pašiem bija jāizmaksā nauda kuģa pirkumam. Kapteiņa Foresta vārds parādījās arī avīzēs, jo viņa kuģis bija izglābis avarējušā Oriona pasažierus. Galu galā viņi paši arī pieprasīja un saņēma apdrošinājuma prēmiju, kad kuģis gandrīz ar visu komandu aizgāja bojā briesmīgā viesuļvētrā pie Fidži salām. 1886. gadā Diks pēkšņi iebrauca Klondaikā, bet 1897. gadā bija Kamčatkā, kur saslima ar skorbutu. Un, braukdams tālāk zem Amerikas karoga, viņš negaidot nokļuva Filipīnu salās. Kā un kādēļ, to viņi nekad nedabūja zināt, bet viņš atkal ieguva kādu brivi braukājošu preču pārvadātāju kuģi, kas jau sen bija izsvītrots no Lloida grāmatām un kuru savā aizbildniecībā uzņēmusi Siāma.