"Hallo! Vai misters Terijs piecēlies?.. Es negribētu viņu traucēt, nedomāju gan, ka viņš brokasto gultā, tomēr labāk pavaicā viņam. Jauki, nu tad parādi viņam, kā iedarbināt siltā ūdens ierīces, jā, labi, labi! Paņem vēl kādu no bojiem, tad ies. Tiklīdz būs silts, sanāks daudz ļaužu. Jā gan! Dari nu, kā zini! Uz redzi!"
"Misters Henlijs? Jā… Es par to dambi jau domāju. Es gribētu dabūt aplēsumu, par cik varēs pievest granti un saspridzināt akmeņus… Jā, jā, taisni tā. Man liekas, grants izmaksās sešus līdz desmit centus no jarda dārgāk nekā sadrupināto akmeņu pievedums. Izskaitļojiet un pasakiet man, cik iznāk… Nē, pirms divām nedēļām nevarēsim sākt… Jā, protams. Ja jaunie traktori pienāks laikā, nevajadzēs ar zirgiem art… Nē, par to parunājiet ar misteru Everanu. Uz redzi."
Trešā saruna:
"Misters Dausons? Ha, ha, ha! Man te verandā ir 36o. Tur, lidzenās vietās droši vien viss ir balts no sala. Bet, jādomā, tās šogad pēdējās rīta salnas… Jā, viņi apzvērēja, ka traktori būšot klāt jau aizvakar… Piezvaniet stacijas uzraugam… Ak tā, pasauciet Henliju pie telefona. Es aizmirsu viņam pateikt, lai sūta "Žurku ķērājus" ar otro mušu tīklu partiju… Jā, tūliņ pat. Šorit pie mana stiepuļu tikla bija veseli divi duči… Pareizi… Uz redzi."
Pabeidzis sarunas, Forests izkāpa pidžamā no gultas, uzvilka kailās kājās ritakurpes un lieliem ašiem soļiem iegāja vannas istabā, kur O-Mais jau bija visu sagatavojis. Pēc desmit minūtēm viņš nomazgājies likās gultā, bet O-Mais masēja viņa kājas.
Tās bija labi noaugušas, piecu pēdu un desmit collu gara un divi simti astoņdesmit mārciņu smaga vīrieša skaistas un spēcīgas kājas. No šīm kājām diezgan labi varēja redzēt, kāda bijusi un ir šī cilvēka dzīve. Kreisajā gurnā bija collu desmit gara rēta. Šķērsām pāri potītei, no kājas izliekuma līdz pēdai, kāds pusducis rētu sudraba pusdolāra lielumā. Kad O-Mais sāka mazliet stiprāk berzt un izstiepa kreiso celi, Forests nemanot drusciņ nodrebēja. Uz labā liela bija vairākas tumšas rētas un pie paša ceļgala stipri liela rēta, kas spiedās iekšā kaulā. Starp ceļgalu un paslēpeni bija collas tris gara, jau labi sadzijusi brūce, it kā šikām punktiņām nosēta, jo ievainojums reiz bija sašūts.
Ārā, sētā Forests izdzirda jautrus zviedzienus un atkal steigšus ielika sērkociņu grāmatā. Viņš vēl nebija piecēlies no gultas, bet, kamēr O-Mais viņam palīdzēja apvilkt zeķes, Forests vērīgi skatījās uz to pusi, kur skanēja zviedzieni. Tur pa ceļu cauri lēni līgojošiem ceriņu krūmiem skaists kovbojs veda pavadā liela un spēcīga auguma ērzeli, kas šķieda uz visām pusēm sniegbaltas putas, lepni mētāja savu vareno galvu un ugunīgām acīm vēroja visu sētu. Pavasara rītā atskanēja viņa mīlas aicinājuma taures skaņas.
Diku Forestu pārņēma sirsnīgs prieks, bet viņš sajuta arī savādu nemieru: viņš priecājās par to, cik lielisks izskatās skaistais ērzelis, kas stalti soļoja caur ceriņu krūmiem, bet nemiera pilns baidījās, ka tikai tā zviegšana neuzmodina jauno sievieti, kuras daiļā, smaidošā sejiņa raudzījās no apaļa koka ietvara pie sienas. Aši viņš pavērās viņpus plašajai sētai, kur bija ēnaina piebūve. Viņas guļamistabas — verandas logu aizkārtnes bija nolaistas, un aiz tām nebija manāma ne mazākā kustība. Atkal iezviedzās ērzelis, bet nepakustējās it nekas, tikai no krūmiem izspurkšķēja meža kanārijputniņu bars un nodrebēja puķes, kuru pilna bija visa sēta.
Viņš visu laiku skatījās uz ērzeli, kamēr tas nozuda aiz ceriņu krūmiem, un domās redzēja veselu rindu skaistu, spēcīgu un nevainojami noaugušu Širas kumeļu; tad, pēc sena paraduma, ķērās pie pirmā šai dienai nodomātā darba, kalpotājam vaicādams:
"Nu, O-Mai, ko teiksiet par jauno boju? Vai jau pierod?"
"I .iekas, viņš būs labs zēns," ķīnietis atbildēja. "Vēl jauns. Un te viņam viss jauns. Vēl ļoti gauss. Bet ar laiku iznāks labs strādnieks."
"Kādēļ jūs tā domājat?"
"jau ceturto ritu es viņu modinu. Guļ cieši, gluži kā bērns. Bet, kā uzmostas, tā smaida: taisni tāpat kā jūs. Tas ir ļoti labi."
"Vai t.ad es smaidu, kad uzmostos?" Forests jautāja.
O Mais palocija galvu.
"Jau neskaitāmas reizes, jau ilgus gadus es jūs modinu. Vienmēr, kā tik jūsu acis atveras, tās smaida, smaida mute, smaida seja, viss jūs smaidāt. Tas ir ļoti labi. Ja cilvēks tā uzmostas, tas nozīmē, ka viņam daudz prāta. Es zinu. Un tāds ir arī jaunais bojs. Ar laiku, pat ļoti driz, no viņa iznāks krietns virs. Gan redzēsiet. Viņu sauc par Čžou-Gam. Bet kā jūs viņu sauksiet?"
Diks Forests domādams jautāja:
"Kādi vārdi jau ir mūsu bojiem?"
"O-Džois, O-Uells, O-Mium, O-Mais — tas esmu es," ķīnietis steigšus noskaitīja. "O-Džois jauno boju sauc…"
Viņš klusēja un vaicādams uzlūkoja savu saimnieku. Forests palocija galvu.
"O-Džois jauno boju sauc par O-Helu."
"Oho!" Forests piekrizdams pasmējās. "O-Džois ir liels zobgalis. Labs vārds, bet tikai nepiederīgs. Ko teiktu mana sieva? Jāizdomā kāds cits vārds."
"O-Ho — tas ir labs vārds. Skaisti, sauksim viņu par O-Ho."
O-Mais nolieca galvu, aši izslīdēja pa vaļējām durvīm un ieskrēja namā, tikpat aši bija atpakaļ ar sava kunga pārējiem tualetes piederumiem, palidzēja viņam apģērbt smalko kreklu un kamzoli, uzmeta uz kakla kravati, lai kungs to sasien, bet pats nometās ceļos un uzvilka kungam kājā zābakus un piesprādzēja piešus. Tad Diks uzlika galvā filca cepuri platām malām un paņēma rokā pātagu. Tā nebija vienkārša pātaga, bet ļoti solīds ierocis, pēc indiāņu paņēmiena sapīts no jēlādas siksniņām, ar pusmārciņu kātā iepīta svina; pātaga karājās uz siksnas viņam rokā.
Bet Forestam vajadzēja vēl mazliet uzkavēties. O-Mais pasniedza viņam dažas vēstules, teikdams, ka saņēmis tās iepriekšējā vakarā, kad saimnieks jau bijis aizgājis gulēt.