Dažreiz, gribot vai negribot, viņiem vajadzēja sarakstīties par veikala lietām. Diks rakstīja te no vienas, te no pavisam citas ostas, gluži citā pasaules malā. Reiz visu Klusā okeāna piekrastes politisko aparātu vajadzēja laist vaļā pret Vašingtonu, lai viņam palīdzētu kādā nelaimē, ko viņš bija piedzīvojis Krievijā. Tas bija kāds notikums, par kuru presē nebija rakstits neviens vārds, bet par to slepus sačukstējās un jautri smējās visās Eiropas valstu sūtniecībās.
Reiz viņi tīri nejauši dabūja zināt, ka viņš kaut kur Ķīnā ievainots, citreiz — ka Vakarindijā saslimis ar dzelteno drudzi. Trīs reizes avizēs bija telegrammas, ka viņš it kā miris: vienreiz no Meksikas, it kā būtu tur kritis kādā kaujā, divreiz, it kā notiesāts Venecuēlā. Pēc daudzām nepamatotām tenkām un velta nemiera aizbildņi nolēma neuztraukties un izturēties pret dažādām baumām pavisam mierigi, kaut visu laiku tiem bija jādzird, ka viņš iedzimto laivā pārbraucis Dzelteno jūru, miris vai arī viņu pie Mukdenas sagūstījuši japāņi.
Šo dveseles mieru viņiem izjauca pats Diks, kad viņš, savu solījumu pildīdams, pārbrauca atpakaļ Kalifornijā, jau trīsdesmit gadus vecs un vai visu pasauli apbraucis. Un viņš pārradās ar sievu, ar kuru bija apprecējies jau pirms dažiem gadiem, un izrādījās, ka visi trīs aizbildņi to labi pazīst. Misters Slokums bija pazaudējis astoņi simti tūkstošus savas naudas līdz ar visu Dika sievas tēva bagātību kādā lielā, savā laikā visai skandalozā kalnrūpniecības katastrofā. Misters Devidsons kopā ar viņas tēvu bija nopelnījis vienu miljonu kādā operācijā — nosusinot zeltraktuvju upi. Krokets, toreiz vēl gluži jauns cilvēks, bija kopā ar viņas tēvu ekspluatējis Mersēdi un viņas mājās Stoktonā bijis līgavas vedējs; Granpasā viņš ar to un toreiz vēl Savienoto Valstu leitnantu Grantu bija spēlējuši pokeru, pie tam par jauno leitnantu zināja tikai to, ka viņš ir liels indiāņu šāvējs un diezgan viduvējs pokera spēlētājs.
Un Diks Forests bija apprecējis Filipa Destena meitu! Te nebija ko laimes vēlēt. Varēja tikai vienkārši apsveikt ar kāzām un paskaidrot, ka viņam pašam nav ne jausmas, kāda tam uzsmaidījusi laime. Aizbildņi uzreiz piedeva visas viņa mežonigās neprātības. Beidzot viņš taču bijis īsti prātīgs, pat ģeniāls. Paola Destena! Filipa Destena meita! Destenu un Forestu asinis! Ko gan vēl labāku! Foresta un Destena vecie darba biedri atcerējās senos zelta laikus, kad visi kopā strādāja un priecājās. Viņi aizrādīja Dikam, cik vērtigs tā ieguvums, atgādināja svēto pienākumu, kādu cilvēkam uzliek tāda laulība, izstāstīja abu dzimtu tradīcijas un priekšrocības, līdz galu galā viņš sāka smieties, un paši vecie kungi gluži samulsa, kad Diks pateica, ka tie runājot gluži kā mācīti lopkopji vai iedzimtības teorijas aizstāvji, jo arī viņi paši to nevarēja noliegt, kaut nebija visai patīkami dzirdēt tādu zēna notāciju.
Lai būtu kā būdams, bet viņa izvēlei visi trīs vienbalsīgi piekrita un bez iebildumiem bija ar mieru iepazīties ar viņa nodomātās Lielās Mājas būvprojektu. Paolas Destenas dēļ viņi šoreiz vienprātīgi piekrita, ka izdevumus tādam mērķim var tikai atzīt. Runājot par Dika saimniecību, viņi nevarēja noliegt, ka tai visās nozarēs ir spīdoši panākumi. Kaut misters Slokums, protams, piebilda, ka "ir neprāts maksāt par darba kumeļu divdesmit piecus tūkstošus. Galu galā darba zirgs taču ir un paliek tikai darba zirgs. Ja tas būtu rikšotājs!.."
7
Tai brīdī pa vaļējo logu, pāri plašajai sētai, atviļņoja skaņas, kas vēstīja, ka uzmodusies sieviete, kuras seja smaidīja viņam pretim no koka ietvara pie gultas, citiem vārdiem sakot, uzmodusies sieviete, kura vēl nesen bija pametusi viņa istabā uz grīdas dzidri vieglo un sārto mežģiņu cepurīti.
Diks dzirdēja viņu, jo viņa modās kā putniņš ar dziesmām. Viņš dzirdēja tas jautrās trallas un balsi, — visi viņas guļamverandas piebūves logi bija vaļā; viņš dzirdēja, ka tā dzied jau dārziņā, kas aizņēma puspagalma, ka bridi viņa aprāva dziesmu, lai paņurcītu savu mīlulīti, ganu suņa kucēnu, kas ar noziedzīgu dziņu glūnēja uz zelta zivtiņām ūdensstrūklas baseinā. Diks priecājās, ka viņa uzmodusies. Nekad šī tīkamā sajūta neizgaisa. Kaut pats viņš jau tik sen bija kājās, bet viņam likās, ka Lielā Māja nav īsti uzmodusies, kamēr tas nedzirdēja atskanam savas sievas rīta dziesmu.
Viņš vienmēr sajuta prieku par to, ka Paola uzmodusies, bet tad aizvien tūdaļ aizmirsa viņu un nodevās saviem darbiem. Viņš nedomāja vairs par to un atkal nodziļinājās statistikā par cūku mēri Jovas štatā.
"Labrīt, mans augstdzimušais kungs!" pēc kāda laiciņa viņš dzirdēja mūžam dievināto balsi, un Paola, vieglā rīta kimono, kas brīvi vijās ap viņās vingro stāvu, svaiga kā pats rīts iespurkšķēja pie viņa, ar vienu roku apvija tā kaklu un nosēdās uz ceļiem. Viņš pieglauda to sev klāt, un viņa skaidri juta, cik ļoti tam tīk viņas tuvums. Tomēr vēl labu laiciņu viņa acis neatrāvās no mācītā profesora slēdzieniem un spriedumiem par mēra pretpotes izmēģinājumiem Jovas štatā.
"Augstais Dievs!" viņa teica. "Cik tu gan esi laimīgs! Neskaitāmas bagātības! Te nu sēž tavs biedrs, tava meitene, tavs "vīzdegunīgais mazais mēness", un tev nav pat laika pateikt: "Labrīt, manu meitenit, vai saldi dusēji?"
Diks Forests pacēla acis no statistiskām tabulām, kur bija parāditi profesoru izmēģinājumu rezultāti, ciešāk piespieda pie sevis sievu, noskūpstīja viņu, bet labās rokas rādītāja pirksts palika uz lasītās brošūras lappuses.