"Ak jā, Paola," viņš sauca, kad tā jau bija pie durvim, "es jauno boju nokristīju par O-Ho. Kā tev patīk?"
Un viņa atbildēja mazliet nedroši, kaut šo nedrošību tūdaļ aizdzina viņas smaidi:
"Tev jau driz būs izmantoti visi iespējamie vārdi ar "O" un vajadzēs domāt ko citu. Tas "O" bija nepareizi uztverts. Vajadzēja likt priekšā vārdu "sarkans", tad būtu tagad Sarkanā ķēve, Sarkanais zirgs. Sarkanais suns, Sarkanā varde un tā tālāk." Viņš sāka sirsnīgi smieties, un viņa smējās līdzi, nozuzdama aiz durvim. Jau nākošā acumirklī viņš nolika uz galda telegrammas un sāka prātot par trīs simt vēršiem, kuriem visiem ir sīki reģistrēta ciltsgrāmata un kas jāsūta uz Čili par 250 dolāriem gabalā. Tomēr, — pusapzinīgi, ar nenojaustu, tikamu prieku viņš klausījās, kā Paola dzied, cauri dārzam aizgājusi atpakaļ savās istabās. Bet viņš nemanīja, ka viņas balss ir drusciņ, — tikai mazdrusciņ, — klusāka kā parasti.
8
Tieši piecas minūtes pēc tam, kad Paola aizgāja, Diks, pabeidzis lasīt telegrammas, iesēdās vieglajā fermas automobili. Viņam brauca lidzi Terijs, uzpircējs no Aidaho, un Nesmits, "Lopkopju Avizes" korespondents. Pie lielās, garās aploku sētas viņiem piebiedrojās aitkopības pārzinis Vordmens, kas te bija sadzinis kopā vairākus tūkstošus jaunu Sropšīras aunu, gaidīdams, kad brauks tos apskatīt.
Darījumu sarunas bija īsas, ātras un lietišķas. Tas gan ne visai patika uzpircējam, jo viņš bija iedomājies, ka tāda milzīga pirkuma gadījumā nebūtu par ļaunu patriekties.
"Tā lieta ir pārāk skaidra," Diks viņam teica un pagriezās pret Nesmitu, lai tam pateiktu dažus datus rakstam par Šropšīras aitām Kalifornijā un ziemeļaustrumu štatos.
"Es jums neieteiktu daudz nopūlēties un sākt izmeklēties," pēc īsa brīža Diks teica uzpircējam Terijam. "Viduvēju eksemplāru man nemaz nav. visi ir pirmās Šķiras. Varat te nosēdēt veselu nedēļu, varat paši izmeklēties labākos no labākiem, un galā tas pats vien iznāks, ja ņemsiet kuru katru aunu, kas pagadīsies."
Aukstasinība, ar kādu viņš pieņēma, ka veikals jau tikpat kā noslēgts, tik ļoti pārsteidza Teriju, ka viņš, kas, starp citu, bija pilnīgi pārliecināts, ka tik augsta labuma aunus nekad nav redzējis, paaugstināja savu pasūtijumu līdz divdesmit vagoniem.
Kad viņi aizgāja atpakaļ uz Lielo Māju un ķērās pie pārtrauktās biljarda partijas, viņš Nesmitam teica:
"Es pirmoreiz apmeklēju Forestu. Viņš jau ir tīrais burvis. Esmu iepircies rietumu štatos, esmu ievedis no ārzemēm. Bet šis Šropšīras aitas ir labākās, kādas jebkad esmu redzējis. Varbūt jūs ievērojāt, ka pavairoju savu pasūtījumu divkārt. Aidahieši pirkstus vien staipīs pēc šiem lopiņiem. Man bija jāpērk tikai seši vagoni un varbūt vēl divi klāt, bet, ja katrs uzpircējs, kas šīs aitas redzējis, nedivkāršo savus pasūtījumu un ja tās rautin neizrauj, tad es nekā nesaprotu no aitām. Ja tās nepacels visu Aidaho aitkopību, tad Forests nav nekāds lopkopis un es neesmu nekāds tirgotājs, man cita nekā nav ko teikt."
Milzīgs bronzas gongs zvanīja otrās brokastis. Gongs bija pirkts Korejā un nekad nezvanīja, pirms nebija skaidri zināms, ka Paola uzcēlusies. Tad Diks gāja pie jauniešiem, kas sapulcējās plašajā pagalmā pie zelta zivtiņu baseina, kuru pēc veca paraduma sauca spāniešu vārdā par patio. Bērts Venraits pūlējās izpildīt savas māsas Ritas, pašas Paolas un viņas māsu — Lisijas un Ernestīnes gudrās pavēles un ar tīklu rokā centās izzvejot no baseina ļoti skaistu zivi, kuras krāsas izskatījās pēc tropiskās zemes puķes un kurai bija tik daudz astu un spuru, ka Paola nolēma to atšķirt no citām zivim un ielaist vienu īpašā dīķī pie strūklakas. Visiem jauniešiem smejot un meitenēm spiedzot. Venraitam izdevās zivi izzvejot un ielikt ipašā traukā. Pēc tam to nodeva dārzniekam, un tas zivi aiznesa prom.
"Nu, ar ko tu vēl gribi palielīties?" Ernestīne jautāja Dikam, kad viņš ienāca pagalmā.
"Neko," viņš bēdigi atteica. "Muiža ir galīgi izlaupīta. Rīt dosies uz Dienvidameriku tris simti skaistuļu — jauno vērsēnu, un Terijs (es vakar jūs ar viņu iepazīstināju) aizved divdesmit vagonus ar jauniem auniem. Varu no sirds novēlēt sekmes Aidaho un Čili štatiem."
"Iestādi vēl kādu zili, Dik," — smējās Paola. Viņa stāvēja, apkampusi abas māsas. Visas trīs meitenes smaidīdamas raudzījās uz Diku, gaidīdamas viņa atgriešanos tālajā pagājībā.
"Dziedi, dziedi savu zīļu dziesmu," — lūdzās ari Lisija.
Diks noraidoši papurināja galvu un nopietni sacīja:
"Man ir cita, labāka dziesma. Šodienas pasaules dziesma. Tā ir pārskanējusi un apklusinājusi Sārto Mākoni un viņa zīļu dziesmu. Klausieties! Tā ir mazā īstsaidera dziesma. Ar šo dziesmu, savas Svētdienas skolas svētīts, tas pirmoreiz devās uz šo zemi."
"Peld pokālā zelta zivtiņa, Uz zara zelta sārtkrūtītis tup. Kas palidz tiem tik lepniem būt. Kas zelta spuras un spalvas tiem dod?
Dievs! Dievs pats tās iedeva tiem!"
"Nočiepuši!" — atskanēja Ernestīnes spriedums, kad smiekli apklusa.
"Droši vien," — piekrita Diks. "Es to izlasīju rančeru žurnālā, kas to laikam būs paņēmis no "Sabiedrības Domas" vai kāda cita rietumu krasta izdevuma. Bet tur šo pantu savukārt nopublicēja kāds, kad dzirdēja, kā to dzied kāda Svētdienas skolas skolniece, kurai to iemācījusi viņas skolotāja. Tā šī dziesmiņa ir ceļojusi."
Bronzas gongs nozvanīja otrreiz, un Paola, ar vienu roku apķērusi Diku. ar otru Ritu, gāja uz māju, bet Bērts, iedams kopā ar Ernestīni un Lisiju, rādīja viņām kādu jaunu tango soli.
"Vēl ko, Terij," Diks paklusu teica, atlaizdams dāmas, kuras ieraudzija Teriju un Nesmitu stāvam uz ēdamistabas kāpnēm un grūstīdamās skrēja prom uz istabu. "Pirms aizbraucat, lūdzu apskatiet manas merinosa aitas. Es varu ar tām tiešām lepoties, un droši vien jūsu aitkopji nespēs palikt pret tām vienaldzīgi. Protams, es sāku ar dažiem ievestiem eksemplāriem, bet tad panācu īpašu Kalifornijas sugu, kuru apskauž paši franči. Parunājiet ar Zordmeni un palūdziet, lai Nesmits iet jums līdzi tās apskatīt. Iebāziet vagonā kādu pusduci un uzdāviniet tās no manis savam saimniekam, — lai viņš papriecājas."