Visi sasēdās pie galda, kuru varēja izvilkt bezgalīgi garu garā šaurā ēdamistabā, kura bija stingri atdarināta pēc Kalifornijas senlaiku lielo Meksikas zemes īpašnieku muižu ēdamistabām. Grīda bija no lieliem brūngani izkrāsotiem podiņiem, griesti un sienas milzigas un izbalsinātas, arī betona kamīns bija vareni celts, bez jebkādiem izrotājumiem, pati liniju vienkāršība. Logu nišas greznoja tur saliktās puķes un lapu augi, un visā telpā viss bija tīrs, dzestri vēss un vienkāršs.
Pie sienām bija diezgan reti saliktas eļļas krāsas gleznas, no kurām viena, goda vietā, bija Ksavera Martinesa glezna. Tā bija liela, skaistā ietvarā, patumšos pelēkos toņos, tur bija uzgleznots Meksikas zemnieks ar primitivu arklu, diviem iejūgtiem vēršiem, dzenot pirmo šauro vagu skumjā, bezgaligi plašā meksikāņu stepē. Bija ari gaišākas noskaņas gleznas, visas no Meksikas un Kalifornijas senatnes: pastelis ar krēslainu eikaliptu pret tālu kalnu, kuru skar rietošā saule; ainava mēness gaismā; nopļauts lauks vasaras dienā; kalnu grēda ar mežainām aizām aiz zilās dūmakas.
"Zināt ko," Terijs paklusu teica viņam pretim sēdošam Nesmitam, kamēr Diks ar jaunavām asprātīgi jokojās, "Lielā Mājā jūs dabūsiet bagātīgus materiālus savam rakstam. Es iegāju ļaužu ēdamistabā, kur trīs reizes dienā pie galda sēstas četrdesmit kalpu, ieskaitot dārzniekus, šoferus un dienas algādžus. Vesela pansija. Jā, tur vajadzīga krietna sistēma un tas ķīnietis — O-Džois taču ir tīrais dārgums. Viņš tiem ir ekonoms, nama pārvaldnieks vai kas tam līdzīgs, un viss te iet kā pa sliedēm, tik gludi, ka nemanīsi ne mazākā trieciena."
"Tomēr īstais burvis ir pats Forests," Nesmits atteica. "Viņš ir visa šī uzņēmuma galva, kas izvēlas citas galvas. Tikpat viegli viņš varētu vadīt veselu armiju, lielu karagājienu vai ari uzņemties valsts vadību, jā, pat cirku ar trim manēžām viņam nebūtu grūti vadīt."
"Tas tiešām ir labs kompliments," Terijs piekrita.
"Paola!" Diks pāri galdam uzsauca sievai, "nupat dabūju zināt, ka rit priekšpusdienā pie mums atbrauc Greiams. Pasaki O-Džoisam, lai viņš to ievieto skatu tornī. Tur plašas telpas, varbūt viņš izpildīs, ko reiz piedraudēja, un ķersies pie savas grāmatas."
"Greiams? — Greiams?" Paola pūlējās atcerēties. J 'Vai tad es viņu pazīstu?"
"Tu satikies ar viņu vienu vienigu reizi "Venus" kafejnicā, Santjago, pirms diviem gadiem. Viņš kopā ar mums ēda pusdienas."
"Ak, tas ir viens no tiem jūras virsniekiem?"
"Nē," Diks pakratīja galvu, "viņš ir privātpersona. Vai tiešām tu neatceries? Slaidais gaišmatis. Veselu pusstundu jūs abi triecāt par mūziku, kamēr kapteinis Džois mums centās pierādīt, ka Savienoto Valstu pienākums ir ar bruņotu dūri iztīrīt Meksiku."
"Ak jā! Nu es atceros," vēl diezgan nenoteikti sacīja Paola. "Liekas, jūs jau agrāk bijāt pazīstami. Kaut kur Dienvidamerikā? Vai Filipīnu salās?"
"Jā, jā, tas pats. Dienvidamerikā! Evanss Greiams. Pēc tam mēs atkal satikāmies Ķinā uz avīzes "Times" kuģa. Dzeltenā jūrā. Un vēlāk reizes desmit pabraucām viens otram garām, nekad nesatikdamies, līdz tai reizei "Venus' kafejnicā. Iedomājies tik: viņš aizbrauca no Bora-Bora uz austrumiem divas dienas pirms tam, kad es izmetu enkuru braucienā uz rietumiem no Samoa. Es aizbraucu no Apijas ar viņam adresētām amerikāņu konsula vēstulēm dienu pirms viņš ieradās. Iztrūka tikai tris dienu, un mēs būtu satikušies Levukā, — es toreiz braucu uz "Mednieka". No Suvas viņš aizbrauca kā angļu viesis uz viņu kreisera. Angļu Vidusjūras virskomisārs sers Everards Turnā man iedeva vel dažas vēstules viņam. Es nokavējos un nesastapu viņu Rezolūcijas ostā, tāpat ari Jaunhebridu salās. Kā jūs jau zināt, kreiseris bija devies izpriecas braucienā. Santakrusā mēs spēlējām paslēpšanos. Tāpat mums gāja Zālamana salās. Pēc tam kad kreiseris Longa-Longā bija bombardējis cilvēkēdāju sādžas, no rītas tas izbrauca jūrā. Bet pēcpusdienā ierados es. Man nekad neradās izdevība nodot vēstules viņam personīgi, un pirmā reize, kad viņu atkal satiku, bija pirms diviem gadiem "Venus" kafejnīcā."
"Bet kas viņš tāds ir un ko tu par viņu zini?" Paola vēl jautāja. "Un kas tā par grāmatu?"
"Vispirms, — sāksim no paša gala, — viņš ir izputināts cilvēks. Ne jau gluži nabags, daži tūkstoši ienākumu vēl tam palikuši, bet, ko tēvs atstāja, to viņš visu pazaudēja. Viņš naudu vieglprātīgi nenotrieca, bet riskēja ar visu, kas viņam bija, klusā panika pirms diviem gadiem aprija visu viņa mantu. Tomēr viņš nevaimanā, viņš nav no tādiem ļaudīm. Viņš dzimis krietnā senā dzimtā, tīrasiņu amerikānis, beidzis Jēlas universitāti. Grāmata? Viņš cer, ka tai būs lieli panākumi. Viņš grib attēlot savu pagājušā gada ceļojumu šķērsām pāri Amerikai, no rietumu lidz austrumu krastiem, lielāko tiesu vēl gluži jaunas, nezināmas vietas. Brazīlijas valdiba pati viņam piešķira 10 000 dolāru lielu honorāru, jo viņš tai sniedza ziņas par vēl nezināmām vietām Brazīlijā. Jā, tas ir īsts vīrs: spēcīgi noaudzis, stiprs, vienkāršs, ar skaidru sirdi. Kur tik viņš nav bijis, ko nav redzējis un ko visu nezina! Taisnīgs, drošsirdīgs, vārdu sakot, — īsts vīrietis."
Ernestīne sasita plaukstas, un kā izaicinādama, uzvaras priekā paskatījās uz Bertu un izsaucās:
"Un rit viņš būs te?"
Diks pārmezdams pakratīja galvu.
"Tur, Ernestīne, tev nekas nesanāks. Cik reizes pēc viņa nav izmetušas savas makšķeres tādas pašas miļas meitenes kā tu. Starp mums runājot, — es viņam nekā nepārmetu. Bet nevienai viņš nepieķērās, nevienai nav laimējies viņu nokausēt un dabūt viņu stūrītī, kur tam, neredzot vairs nekādas izejas, vajadzētu pieņemt visu, ko prasa, un vēlāk atjēdzoties redzēt, ka ir uzveikts, notverts, saistīts, vārdu sakot — apprecējies. Labāk ātmet pie laika šis cerības, Ernestīne. Lai tev paliek zelta jaunība ar viņas zeltainiem āboliem. Pievāc tos un ķer ciet šos jauniešus, kuri met tev saldos augļus. Bet Greiamu liec mierā, tas nav tev piemērots medījums. Viņš jau ir manos gados un, tāpat kā es, daudz redzējis un daudz piedzīvojis. Viņš ir izturējis visas briesmas, kādas vien var iedomāties, un arvien vēl drusku bailīgs, bet neļaujas sevi sagūstīt. Jaunas meitenes viņš nemīl, varu tev droši apgalvot, ka viņš ir vecs vīrs, norūdīts un ļoti, ļoti gudrs."