9
"Kur mans puisēns?" Diks sauca, staigādams un piešus skandinādams, ka visa Lielā Māja rībēja, un meklēja savu mazo sievu.
Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz viņas piebūvi. Tās bija durvis bez roktura un tikai lieluma dēļ atšķirās no sienās ieliktiem dēļiem. Bet Diks piespieda slepeno atsperi, kuru zināja tikai viņš un sieva, un durvis atvērās.
"Kur māns puisēns?" viņš sauca atkal un skandināja piešus.
Velti viņš pavērās vannas istabā ar grīdā iemūrētu ūdens tvertni un marmora kāpnēm, paskatījās arī sievas ģērbistabā un garderobē: neviena tur nebija. Pa īsām platām kāpnēm tas uzkāpa viņai tik mīļajā vietā, kura tagad bija tukša, — pie torņa palodzes ierīkotos dīvānsēdekļos, ko sieva sauca par "Jūlijas torni". Ar sevišķu prieku viņš noskatījās uz mīļā nekārtībā samestiem dažādiem sieviešu tualetes nieciņiem, — mežģīnēm, batista gabaliņiem, lentēm, kur viņa, acīm redzot, nesen bija ko darījusi. Brīdi viņš apstājās pie molberta ar uzliktu gleznu, kuru skatot zobgalīgi iesaucās, bet tūdaļ sāka skaļi smieties: tā bija tikko uzmesta skice: neveikls kaulains ērzelēns, kas nupat kā atrauts no mātes krūts un izmisis sauc to atpakaļ.
"Kur mans puisēns?" Diks vēlreiz sauca un iegāja guļambalkonā, bet tur bija tikai pieticīgā, gadu trīsdesmit vecā ķīniete, kas uztraukta un viņam kautrīgi uzsmaidīja.
Tā bija Paolas pašas kalpone O-Veia, kuru Diks pirms vairākiem gadiem pieņēma zvejnieku ciemā pie Dzeltenās jūras, vēl gluži bērnu; viņas māte, atraitne, pina tīklus zvejniekiem un labākā gadā varēja nopelnīt veselus četrus dolārus! O-Veiu pieņēma par Paolas kalponi uz trīsmastu kuģa, kad O-Džois kā kuģa puika jau sāka visu saprast un ar savu prātu vēlāk tika līdz Lielās Mājas pārvaldnieka amatam.
"O-Vei, kur jūsu kundze?" Diks vaicāja.
O-Vei sarāvās gluži čokurā un pavisam sakaunējās. Diks gaidīja.
"Varbūt pie meitenēm, es nezinu," tā ar lielām pūlēm, tikko sadzirdami nočukstēja, un Diks aiz līdzcietības pagriezās un vairāk nekā nejautāja.
"Kur mans puisēns?" vēlreiz viņš sauca, iedams ārā pa vārtiem taisni tai brīdī, kad piebrauca kāds no viņa automobiļiem, uzmanīgi apbraukdams ap ceriņu krūmiem.
"Kā tad lai es to zinu?" automobilī atsaucās liela auguma gaišmatis vieglā vasaras uzvalkā. Un tūdaļ Diks Forests cieši spieda Evansa Greiama roku.
O-Ai un O-Ho ienesa istabā rokassomas, un Diks pavadīja savu draugu līdz viņam sagatavotai torņa istabai.
"Nu, draugs, jums vajadzēs pierast pie mūsu dzīves," Diks teica. "Saimniecība mums iet kā pēc notim, arī kalpotāji te visi ir brīnišķigi, bet mēs sev atļaujamies dažādas ērtības. Būtu atbraukuši minūtes divas vēlāk, nebūtu neviena, kas jūs sagaidītu, izņemot manus ķīniešus. Es nupat taisījos izjāt, bet Paola, — mana sieva, diezin kur pazudusi."
Abi draugi bija gandrīz viena auguma, — Greiams mazliet garāks, bet daudz šaurākiem pleciem un krūtīm. Varbūt viņš bija mazliet gaišākiem matiem nekā Forests, bet abiem bija skaidras, pelēkas acis. Arī sejas abiem bija vēja nopūstas, saulē nodegušas, gluži kā no bronzas. Greiama sejas panti bija mazliet izteiksmīgāki, acis mazliet iegarenākas, bet to nevarēja viegli pamanit, jo tās sedza pasmagie acu plaksti. Likās, deguns ir drusciņ taisnāks un lielāks nekā Dikam, lūpas mazliet pilnīgākas un sārtākas.
Foresta mati bija gaišā kastaņu krāsā, bet Greiama mati būtu īsti zeltaini, ja tik saule tos nebūtu tik ļoti izbalinājusi, un tādēļ tie bija ieguvuši smilšu krāsas noskaņu. Abiem bija izspiesti vaigu kauli, kaut gan Foresta sejā izspieduma dobumi bija stiprāk saredzami, un abiem platas un jutigas nāsis. Bet, neraugoties uz stingrajiem sejas pantiem, abiem ap muti bija kaut kas maigs, neskarti kautrs un nevainīgs, bet lūpas stingras un cieši saspiestas, ar ko saskanēja pavēloši veidotais zods.
Pāris centimetru starpības dēļ augumā un viduča apmēros Greiama stāvs un kustības bija graciozākas nekā Dikam. Bet, kad viņi bija kopā, tie abi viens no otra kaut ko iemantoja. Greiams bija kā dzīvs gaismas un prieka tēls, mazliet pēc pasaku prinča; Forests bija varenāks, savus mērķus apzinošāks, citiem radījumiem bīstamāks, stingri pašā dzīvē stāvošs.
Forests paskatījās, cik pulkstenis, kuru viņš nēsāja siksniņā uz rokas.
"Pusdivpadsmit! Greiam, nāciet man tūliņ līdzi. Brokastis mēs ēdam ne agrāk kā pusvienos. Es nupat nosūtu trīssimts vēršu. Negribu slēpt, ka lepojos ar viņiem, un jums vajag tos redzēt. Tas nekas, ka jums nav īsta jājamā uzvalka. O-Mai, atnesiet vienu pāri manu getru un jūs, O-Džoi, lieciet apseglot Altadenu. Kādus seglus jūs gribat, Greiam?"
"Ak, man vienalga, vecais."
"Angļu? Austrāliešu? Mak-Klelana? Meksikāņu?" Diks neatlaidās.
"Nu, ja tas jūs neapgrūtina, tad Mak-Klelana," Greiams piekāpās.
Viņi nostājās ar zirgiem pašā ceļa malā un gaidija, kamēr tiem pagāja garām viss bars, kas patlaban devās tālajā ceļojumā, un pēdējais vērsis nozuda ceļa līkumā.
"Pēc panākumiem spriežu par paveikto darbu: lieliski!" starojošām acīm jūsmoja Greiams. "Jauns būdams, pats noņēmos ar tādām lietām, kad biju Argentīnā. Būtu man sākumā bijusi tāda suga kā jūsējie, varbūt nebūtu tik bēdīgi beidzis savu saimniekošanu."