"Jā, bet tas bija tais laikos, kad vēl neaudzējām lucernu un nebija artēzisko aku," Diks viņu mierināja. "Tas vēl nebija strupo ragulopu laiks. Tikai zemāko sugu lopi varēja izturēt sausuma periodus. Tie bija visizturīgākie, bet ne tik vērtīgi kā Šie. Un toreiz vēl nebija izgudroti kuģi ar atvēsināmām telpām. Tas viss ietekmēja lielās pārgrozības."
"Bez tam es toreiz biju vēl zēns," Greiams piebilda. "Kaut tas visu neattaisno. Kāds jauns vācietis iesāka reizē ar mani, un viņam bija tikai viena desmitā daļa mana kapitāla. Viņš tomēr izturēja — sausos gadus, neražīgos gadus. Tagad viņa mantu aplēš miljonos."
Viņi apgrieza zirgus un jāja uz mājām. Atkal Diks paskatījās, cik pulkstenis.
"Mums vēl ir daudz laika," viņš teica savam viesim. "Es priecājos, ka jūs redzējāt manus vēršus. Bet tam ir savs pamats, ka jaunais vācietis izsitās cauri. Viņam vajadzēja izsisties. Jūsu atbalsts bija tēva nauda, un man šķiet, ka jūs savu apmierinājumu guvāt ne ceļošanas dziņā vien, bet bija arī vēl kas cits."
"Tur ir zivju dīķi," Diks teica, rādīdams pa labi aiz ceriņu krūmiem. "Un nevienu reizi vien jums būs izdevība pazvejot foreles, asarus un pat akmeņgraužus.
Savā ziņā es esmu skopulis, jo rīkojos tā, lai viss padarītais atmaksātos. Mani ļaudis strādā astoņu stundu darbadienu, bet ūdens "strādā" divdesmitčetru stundu garu darbalaiku. Dīķi ierīkoti katrai zivju sugai atsevišķi. Ūdens sāk joņot jau pat no kalniem. Tas apūdeņo ap divdesmit kalnu pļavu, tikai tad gāžas tālāk un te ir dzidrs kā kristāls, bet tai vietā, kur ar ūdenskritumu drāžas lejā, saražo pusi visas manā saimniecībā nepieciešamās enerģijas un nodrošina visu elektrisko apgaismi; tālāk ūdens sadalās pa grāvjiem, kuri apūdeņo zemākās vietas, tek cauri dārziem un vēl gabalu tālāk vairākas jūdzes apūdeņo veselus lucernas laukus. Ticiet man, ja ūdens, beidzot, nenokļūtu lidz Sakramentas laukiem, es ierīkotu drenāžu tālākiem apūdeņošanas darbiem."
Greiams sāka smieties.
"Jūs esat apbrīnojams cilvēks! Jūs varat iztēlot veselu poēmu par brīnumiem, ko spēj ūdens. Esmu redzējis uguns pielūdzējus, bet pirmoreiz redzu īstu ūdens pielūdzēju. Bet jūs taču nedzīvojat tuksnesī. Esat arī izraudzījies zemi, kur tādas ūdens bagātibas, tādēļ…"
Greiams nepaguva izteikt, ko gribēja. Netālu no viņiem pa labi tie izdzirda pakavu dimu uz asfalta, tad skaļus ūdens šļācienus, sieviešu smieklus un jautru čalošanu, bet tūdaļ viss norima un bija dzirdami izbaiļu kliedzieni un krācieni, un kāds savādi kārpijās. Diks pielieca galvu un lika savam zirgam lēkt pāri ceriņziedu sētai, un Greiams devās viņam* lidzi. Viņi izjāja tveicējošās saules apspīdētā pļaviņā koku vidū un pēkšņi ieraudzīja skatu, kādu Greiams savu mūžu nebija redzējis.
Pusi pļaviņas, ar kokiem visapkārt, aizņēma milzīgs, no visām četrām pusēm betonēts baseins. Ūdens tvertnes augšgals bija ieslīps un mirdzēt mirdzēja no lēni tekoša ūdens. Tvertnes malas bija slipi celtas. Lejasgals bija mazliet nelīdzens un lejup krītošs ar ciešu pamatu. Tur, pārbijies un šausmu pārņemts, gandrīz jau panikā muļķigi lēkāja lāčādas biksēs ģērbies kovbojs un gluži kā neapziņā visu laiku kliedza: "Ak Dievs! Ak Dievs!" Dažbrīd kliedzieni skanēja kā skaļi izmisuma saucieni; dažbrīd tie gluži sastinga, it kā kliedzējam būtu zudušas pēdējās cerības. Tvertnes otrā malā peldkostīmos, ūdeni ielaistām kājām, sēdēja trīs pavisam samulsušas meitenes.
Bet tvertnes pašā vidū viņš ieraudzīja lielu bēru ērzeli, gluži slapju, un tā āda spīguļoja saulē. Tas, stāvus uzslējies, kārpijās ar priekškājām, zibinādams spožos tērauda pakavus, un viņam mugurā, tikko turēdamies, visu laiku šļūkdams nost, bet atkal ieķerdamies ērzelim krēpēs, cieši pie viņa muguras bija piespiedies slaids stāvs, kuru Greiams pirmajā brīdi iedomājās par neredzēti skaistu zēnu. Tikai kad ērzelis, ieslīgdams ūdenī un savām milzīgām kājām spardidamies, atkal iznira, Greiams redzēja, ka tā ir sieviete baltā zīda triko, kas tik cieši piegula viņas miesai, ka tā šķita no balta marmora izcirsta, tikai smalkie muskuļi zem zīda triko drebēja, savilkās un saspringa, kad tā visiem speķiem pūlējās noturēt galvu virs ūdens. Viņas smalkās, bet apaļīgās rokas savijās ar ērzeļa garajām slapjajām krēpēm, bet baltie, apļie ceļgali slidēja nost no ērzeļa gludiem, spīdīgiem, no muskuļu spraiguma izspiestiem gurniem. Balto kāju pirkstiņi cirtās ērzelim sānos, velti meklējot pēc ribām, kur stingrāk iecirsties.
Vienā sekundē, pat ātrāk, Greiamš saprata visu, ko tik nejauši ieraudzija viņa acis, viņš skaidri redzēja, ka brīnišķā baltā statuja ir — sieviete, un viņš sajuta, cik tā miniatūra un maiga, neskatoties uz viņas tīri atlētiskiem spēkiem. Viņa tam likās kā Meisenes porcelāna figūra, — tik maza, viegliņa un brīnišķīga, un viņš nodomāja, kādas gan muļķīgas nejaušības dēļ tā tikusi mugurā slīkstošam milzenim; tā viņam šķita arī kā feja burvju teikā, jo milzigā ērzeļa mugurā viņa bija tik sīciņa un viegliņa. Pūlēdamās noturēties līdzsvarā, viņa bija pavisam zemu noliekusies, piespiezdamās ar vaigu pie ērzeļa milzīgā, lokā izliektā kakla, un viņas izirušie biezie kastaņbrūnie mati, ar zelta atmirdzumu, garām slapjām cirtām peldēja ūdenī, sajaukdamies ar ērzeļa melnajām krēpēm. Bet visvairāk Greiams bija pārsteigts, ieraugot viņas seju. Tā bija sieviete, bet gluži kā pusaudzis zēns, — nopietna, tomēr pārgalvīgi jautra, it kā viņai bezgalīgi patiktu bīstamā rotaļa; pie tam tā bija pavisam modernas sievietes seja, tomēr Geiamam šķita šai sejā kas dziļi pagānisks. Divdesmitā gadsimteni negadās redzēt tādas sievietes tik brīnišķīgā situācijā. Tas bija gluži kā Senajā Grieķijā, varbūt arī pa daļai "Tūkstots un vienā nakti": tā vien likās, ka no saduļķotā ūdens dibena jāšus uz spārnota pūķa iznirs princis zelta tērpā.