Saņemot visus savus spēkus, ērzelis atkal pacēlās virs ūdens un gandrīz apsviedās apkārt, līdz atkal nozuda zem ūdens. Brīnišķīgais zirgs un brīnišķīgā jātniece abi reizē nozuda zem ūdens, bet pēc vienas sekundes tie atkal iznira, atkal ērzelis savām pakavotām kājām spārdījās pa gaisu, un drošsirdīgā jātniece joprojām cieši turējās, ieķērusies ērzeļa gludajos, zida spīdīgos muskuļos. Greiams gandrīz ne elpot vairs nejaudāja, iedomājoties, kas vajatu notikt, ja ērzelis būtu ūdenī apsviedies. Nejayšs milzīgā pakava spēriens varēja uz mūžu izdzēst gaismu, kas mirdzēja abās dzīvības prieka pilnajās acīs, brīnišķajā baltajā ķermenī.
"Sēsties uz kakla!" Diks sauca. "Saķer to pie pieres krēpēm un sēsties uz kakla, lai zirgs var dabūt lidzsvaru."
Viņa paklausīja, kāju pirkstiem iecirzdamās ērzelim plecu muskuļos, lai varētu saņemt visus spēkus, palēkties, ar vienu roku ieķerties slapjajās krēpēs, ar otru ātri un droši ķert pēc pieres krēpēm. Tai pašā mirkli ērzelis nostājās horizontāli, jo jātnieces smagums nu bija pārnests uz priekšu, bet viņa atslīdēja atpakaļ. Joprojām ar vienu roku turēdamās ērzelim krēpēs, viņa pacēla otru augstu gaisā, apžilbinoši uzsmaidīja Forestam, tomēr viņa, kā Greiams manīja, palika pilnīgi aukstasinīga un ieraudzīja arī viņu Forestam līdzās. Vēl Greiams nodomāja, ka šis galvas pagrieziens, gaisā paceltās rokas kustība nav vis pārdrošība, bet gan mākslinieciska apziņa, cik burvīgu gleznu viņa radīja tai brīdī, un visvairāk tomēr dzīvības prieka baudījums, ka bīstamā spēlē gūta uzvara.
"Diezin vai būs daudz sieviešu, kas var atļauties tādas nerātnības," Diks mierīgi teica, skatīdamies, kā Kalnu karalis, viegli turēdamies horizontālā stāvoklī, peldēja uz viņu galu un tur pa ieslīpo malu rāpās augšā, kur viņu jau gaidīja bailēs gluži samulsušais kovbojs.
Kovbojs žigli ielika ērzelim laužņus mutē. Bet Paola palika zirga mugurā, pati paņēma pavadu, aši pagriezās pret Forestu un — salutēja.
"Bet nu taisieties prom," viņa sauca, "vīriešiem te neklājas būt."
Diks sāka smieties, ar pātagu salutēja tai pretim, tad pagrieza zirgu un jāja atpakaļ gar ceriņu krūmiem uz ceļu.
"Kas… kas viņa ir?" Greiams vaicāja.
"Tā ir — Paola, mana sieva, — tīrais bērns, kas mūžīgi paliks pusaudžos, dzīva nebēdnība, tomēr visburvīgākais, vismaigākais radijums."
"Man tīri vai elpa aizrāvās," Greiams teica. "Vai bieži pie jums notiek tādas lietas?"
"Vismaz tādu joku viņa atļāvusies pirmoreiz," Diks atteica. "Jāja ar Kalnu karali un iedomājās likt ērzelim pa ieslīpo tvertnes malu gluži kā ar ragavām no kalna lejā laisties, tikai šīs ragaviņas ir ar četrām kājām un divi tūkstoši mārciņu smagas."
"Riskēja ar viņa kaklu un kājām tāpat kā pati ar savām," Greiams teica.
"Bet šī ērzeļa kaklu un kājas vērtē uz trīsdesmit pieciem tūkstošiem dolāru," Diks pasmaidīja. "Pagājušā gadā man tādu naudu piesolīja viens zirgaudzētāju sindikāts, kad ērzelis visu krastmalu bija nodrošinājis ar saviem pēcnācējiem. Un Paola jau ar mieru katru dienu lauzt kaklu un kājas apmēram par tādu summu, kamēr būšu pilnīgi izputināts, ētikai viņai nekas ļauns negadās."
"Bet ja viņš būtu apsviedies?"
"Tomēr neapsviedās," Diks pavisam mierīgi atteica. "Viņai ir laime. Viņa ir izturīga. Reiz mums gadījās būt tīrās ložu ugunīs^ un — iedomājieties, vēlāk viņa nožēloja, ka neviena lode neesot to ķērusi. Četras baterijas ar granātām šāva uz mums, un mums vajadzēja noiet pusjūdzi pāri kādam uzkalnam, kamēr nokļuvām paslēptuvē. Jau desmit vai divpadsmit gadu kā esam precējušies, un, ziniet, man dažreiz liekas, ka es nemaz viņu nepazīstu, ka ari viņa pati sevi nepazīst. Mums abiem ir viena burvības formula: lai tas maksā, ko maksādams, ja vien no tā gūstam prieku. Vienalga, vai tā būtu cena, kas maksājama naudā vai ar dzīvību. Brīnišķīgs noteikums! Vai zināt ko? Nekad mums nav gadijies samaksāt tādu cenu, ka pašiem būtu jāizput."
10
Pie brokastgalda bija tikai virieši. Forests pateica, ka dāmas gribot ēst vienas pašas.
"Diezin, vai līdz četriem jūs kādu no viņām dabūsiet redzēt, kad Ernestīne, — viena no manām sievas māsām, — solījās mani tenisa partijā galīgi sakaut."
Greiams visu brokasta laiku palika kopā ar vīriešiem, sprieda līdzi par lopkopību, dabūja zināt daudz ko jaunu, arī no sevis pateica ko vēl nezināmu šai saimniecībā, bet visu laiku netika vaļā no burvīgā tēla, kas viņam nedeva ne mirkli miera: viņš redzēja daiļu, gluži kā marmorā cirstu nelielu baltu stāvu peldoša ērzeļa tumšajā, spīdīgajā mugurā. Un pēc brokastīm, apskatīdams godalgotās merinosa aitas un Berkšīras jaunās cūkas, visu laiku apburošā aina šķita gluži kā viņa acu plakstos iededzināta. Pat spēlējot ar Ernestīni tenisu, viņš ne reizi vien sita nepareizi, jo lidojošās bumbiņas vietā viņš uzreiz redzēja citu parādību, — balto sievietes stāvu cieši ērzelim pie kakla.
Kaut gan Greiams nebija kalifornietis, viņš tomēr pazina šo zemi un nemaz nebrīnījās, kad dāmas pie galda sanāca vakara tualetēs, bet kungi nebija pārģērbušies. Arī viņš neizdarīja šo kļūdu, lai nebūtu šī likuma vienīgais izņēmums, neskatoties uz dižciltības garu, kas mita Lielajā Mājā.
Starp pirmo un otro zvanu visi viesi iegāja garajā ēdamistabā. Pēc otrā zvana ienāca Diks Forests un tūlīt pasniedza kokteili. Greiams nepacietības pilns gaidīja nākam sievieti, kuras tēls tam visu priekšpusdienu nedeva mieru. Bieži viņš bija redzējis kailus brīnišķīgus atlētus, kuri nekā vairs neprata iesākt, kad apģērba savas drēbes, un tādēļ, šķiet, diezin ko negaidīja arī no brīnišķīgā baltā tēla, kad tas parādītos savā kulturālas sievietes ikdienas apģērbā.