Kad viņa ienāca un brīdi palika durvis stāvot, viņam vai elpa aizrāvās. Nejaudādams ne vārda izrunāt, viņš raudzījās uz viņu gluži aizmirsies, viņas neredzētā skaistuma apburts. Viņa tam likās tik maziņa un burvīga, bet nu neizskatījās ne maza, ne arī pēc zēna, kā ērzelim mugurā, bet bija brīnišķīga labāko aprindu dāma, tik apburoša, kādas spēj būt tieši maza auguma sievietes. Viņa tomēr bija lielāka un ari izskatījās lielāka, nekā viņam likās.
Elegantā kleitā viņa izskatījās tikpat slaida un simetriski noaugusi kā peldkostīmā. Viņš ieraudzīja tās zeltainos kastaņbrūnos matus, augstu uz galvas sasukātus, veselīgo, saimtaini balto ādu, pilnīgo, apaļīgo kaklu, kas bija kā radīts dziedāšanai un neizteicami graciozi liecās no veseligajām krūtīm uz augšu, beidzot viņš redzēja arī tās apģērbu, — nespodri zilā krāsā, savāda viduslaiku piegriezuma un šuvuma, gandrīz pieglaustu, tomēr brivi atstātu viduci, viegli krītošām piedurknēm un zeltainām tresēm izšūtu un dārgakmeņiem rotātu.
Viņa sveicinādama laipni pasmaidīja visiem viesiem. Greiams redzēja, ka šis smaids ir gandrīz tāds pats, kā viņa, ērzelim mugurā sēdēdama, uzsmaidīja Dikam. Kad viņa pagāja dažus soļus viņam pretim, Greiams pamanīja, cik neatdarināmi graciozi un viegli viņa nesa smago apģērbu, kas vijās ap viņas apaļīgajiem ceļiem, kurus tas bija redzējis izmisuši iecirtušos Kalnu karaļa plecu muskuļos. Kad viņa gāja pāri istabai, neviļus tas redzēja divas sievietes: augstāko aprindu damu, Lielās Mājas saimnieci, un — brīnišķīgu statuju, kas slēpta zem nespodri zilā, zeltu izšūtā ģērba, un to viņš nevarēja aizmirst nekad, lai cik smagas tualetes segtu miniatūro stāvu.
Viņa stāvēja starp viesiem, un, kad viņu formāli iepazīstināja ar Greiamu un viņa to lūdza būt Lielās Mājas aicinātam viesim, viņš cieši saņēma viņas roku.
Pie pusdienām viņš sēdēja tai līdzās un pazagšus aizviert pavērās už viņu. Viņš gan jautri, brižiem draiskulīgi trieca visiem līdzi, bet varēja domāt un skatīties tikai uz mājas saimnieci. Isr!
Reti viņš bija sēdējis pie viena galda tik dīvainā un raibā Sabiedrībā. Aitu uzpircējs un "Lopkopības Avīzes" korespondents arī vēl viesojās. Neilgi pirms pusdienas trijos automobiļos sabrauca visai jautra kompānija, — vīrieši, sievietes un gluži jaunas meitenes, kuri taisījās palikt te līdz vakaram, lai dotos mājās tikai mēnesnīcā. Greiams nemaz necentās uzreiz atcerēties, kā viņus visus sauc, bet zināja, ka tie braukuši no nelielās pilsētiņas Vikenbergas, tepat netālu ielejā, jūdžu trīsdesmit, un ka viņi visi ir pilsētiņas banku un iestāžu ierēdņi un bagāti fermeri. Nevienam netrūka smieklu, dzīvesprieka, un visi jautri trieca, bārstīja asprātības un stāstīja anekdotes.
"Es redzu," Greiams teica saimniecei, "ja jums te visu laiku būs tāda raiba sabiedrība, tad nav ko pūlēties atcerēties, kā viņus sauc."
"Tas ir pilnīgi piedodami," viņa smaidīdama atteica. "Tomēr viņi visi ir mūsu kaimiņi. Viņi ierodas, kad tiem iepatīkas. Tā dāma, misis Vatsone, kas sēd līdzās Dikam, ir no senas vietējo aristokrātu dzimtas. Jau 1846. gadā viņas vectēvs Vikens bija pāri kalniem šurp atkūlies, arī pilsēta nosaukta viņa vārdā. Un tā glitā meitene, tumšām acīm, ir viņas meita."
Kamēr Paola viņam stāstīja par sabraukušiem viesiem, Greiams, gribēdams izzināt šīs noslēpumainās sievietes dvēseli, tikai pa pusei dzirdēja, ko viņa teica. Pirmajā bridi viņam likās, ka viņas dabas pamatīpašība ir — nepiespiesta vienkāršība, bet tūdaļ dabūja pārliecināties, ka viņas rakstura īstā atslēga ir dzīvības prieks. Tomēr arī tas viņu neapmierināja, un vajadzēja atzities, ka nebūt nav spējis miklu atminēt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā: lepnums! Lepnums visā viņas būtnē, — acu skatā, kā viņa tur skaisto galviņu, kā sasukā matus, kā viegli trīs viņas nāsis, cik dzīvas un dedzīgas viņas lūpas, cik viegli viņa paceļ zodu, arī mazās muskuļainās rokas ar tikko manāmām zilām dzīsliņām zem maigās ādas teica to pašu, un uzreiz varēja redzēt, ka šīs rokas daudz strādājušas pie klavierēm. Jā, lepnums! Ikkatrā muskulitī, ikvienā nervā, — apzināts, gandrīz sāpīgs lepnums.
Lai arī šī sieviete, šis pusaudzis ir vienkārša un prieka pilna kā skolas zēns, kas var palaist dažu labu nerātnību, bet viņas būtības pamatā ir spraigs neizdzēšams lepnums. īsta, vaļsirdīga sieviete, kas skatās katram taisni acīs un brīvi un atklāti izsaka, ko domā, demokrāte, — viss, ko gribat, tikai ne rotaļlietiņa. Brīžiem, uz to noraugoties, viņam likās, ka iemirdzas tērauds, — smalks, dārgs tērauds. Viņa sevi nesa spēku visdaiļākās formās un veidos. Tā viņam likās kā smalkākā sidraba stiga, kā viss, kas pasaulē ir reizē maigs, daiļš, spēcigs un izturīgs.
"Aron, jums taisnība," viņi izdzirda Dika balsi viņpus galda, kad uz brīdi visi bija apklusuši. "Te jums būs rieksts, mēģiniet nu to pārkost. Mūsu reliģijas filozofs Filips Bruks saka: "Neviens nekļūs īsti liels, ja šādā vai tādā veidā nebūs sajutis, ka viņa dzīve pieder viņa rasei un ka visu, ko Dievs devis, viņš devis, lai ziedotu to cilvēcei."
"Tad beidzot tomēr esat sācis ticēt Dievam?" labsirdīgi smaidīdams, teica tas, kuru sauca par "Aronu", — liela auguma, slaids vīrietis, iegarenu olivkrāsas seju, mirdzošām melnām acīm un melnu garu bārdu.
"Nudien, nevaru pateikt," Diks atteica. "Es tos vārdus citēju vairāk lidzībai. Sauciet to par morāli, attīstības likumiem vai citādi."