"Nebūt nav vajadzīgs pareizi domāt, lai kļūtu liels," sarunā iejaucās mierīgs īrs, diezgan nabadzīgi ģērbies, nodriskātām un nonēsātām piedurknēm. "Gluži otrādi, ļoti daudzus cilvēkus, kuri nodibinājuši pilnīgi pareizu pasaules uzskatu, vismazāk var saukt par lieliem gariem."
"Pilnīgi pareizi, Terens," Diks piekrita.
"Viss ir atkarīgs no noteikta formulējuma," laiski teica trešais no viesiem, kas, bez šaubām, bija indietis un ar saviem daiļiem, smalkiem pirkstiem plūkāja maizi. "Tātad kas mums jāsaprot, ja minam vārdu — liels?"
"Vai tas nebūtu — skaistums?" klusi vaicāja jauneklis ar melanholisku seju, kautrs un jūtīgs, gariem izpūrušiem matiem.
Ernestīne pēkšņi piecēlās un, rokām pret galdu atspiedusies, saliecās uz priekšu, it kā taisītos uz lielu runu.
"Nu sāksies!" viņa izsaucās. "Nu tik sāksies! Tagad tūkstošo reizi mēs sāksim pārlabot un no jauna celt pasauli. Teodor," viņa teica jaunajam dzejniekam, "nelaidiet citus priekšā. Izmantojiet gadījumu. Jūsu jājamais zirdziņš nemaz nav peļamāks kā tiem citiem, varbūt vēl tiekat galā pirmais no visiem."
Par to visi sāka skaļi smieties, bet nabaga dzejnieks pavisam nosarka un kā gliemezis ielīda savā vākā. Tad Ernestīne teica melnbārdim:
"Aron, jūsu kārta.Šodien viņš nemaz nav omā.Ķerieties jūs pie lietas, tas taisni pa jūsu gaumei. Nu, sāciet! "Cik lieliski saka Bergsons, kuram vissmalkākā filozofiskā valoda savienota ar jo plašiem gara apvāršņiem…""
Atkal visi sāka smieties, pārkliegdami kā jaunavas zinātniskās runas slēdzienu, tā arī melnbārža zobgalīgo atbildi.
"Mūsu filozofiem šodien nav lemts kaujā doties." Paola čukstēja Greiamam,
"Filozofiem?" Greiams brīnījās. "Bet viņi ar jūsu kaimiņiem kopā neatbrauca. Kas viņi tādi ir? No kurienes? Es nekā nesaprotu."
"Viņi?" Paola vilcinādamās atbildēja. "Viņi paši saucas par "mežoņiem", par "džungļu putniem". Jūdzes divas no šejienes viņiem pašiem savs ciemats mežā; tur viņi dzīvo un nekā nedara, tikai lasa un strīdās. Varu vai saderēt, ka atradīsiet pie viņiem vismaz kādas piecdesmit jaunās Dika atvestās grāmatas, kuras vēl nav katalogā ierakstītas. Bibliotēka viņiem atļauta kurā katrā laikā, un dienu vai nakti, agri vai vēlu, jūs viņus redzēsiet klīstam ar grāmatām un jaunākiem žurnālu numuriem padusēs. Diks saka, ka viņš tiem pateicibu parādā, jo viņu dēļ sakrājis visā okeāna piekrastē vispilnīgāko un visjaukāko grāmatu krātuvi par filozofijas jautājumiem. Savā ziņā viņi tam palīdz pārbaudit un sagatavot materiālu, ietaupot viņa laiku, un tas viņam patīk. Diks taču ārkārtīgi daudz strādā."
"Ja nemaldos… viņi… t. i., Diks viņus uztur?" Greiams vaicāja, ar neslēptu patiku ieskatīdamies Paolas zilajās acīs, kuras tik brīvi un droši tam vērās pretim.
Viņas atrbildē klausoties, Greiams vēroja vieglu bronzainu krāsu spēles spulgu viņas garajās, tumšajās acu skropstās. Tad neviļus viņš paskatījās uz uzacīm, arī tās bija tumšas, smalkas, gluži kā ar zīmuli novilktas, un viņš redzēja, ka arī tur rotājas tā pati bronzainā spulga. Vēl augstāk paskatīdamies, uz augstu sasukātajiem matiem, viņš redzēja ari tajos to pašu spulgu, bet vēl saredzamāku. Tāpat viņu pārsteidza un sajūsmināja viņas balto zobu un acu mirdzums, žilbais smaids, kas jau tā dzīvesprieka pilno seju padarīja vēl starojošāku. Viņas smiekli skanēja no pašiem dvēseles dziļumiem, priecīgi, valdzinoši, jo tur izpaudās visa viņas bagātīgā būtība.
"Jā," viņa teica, "kamēr viņi pie mums dzīvo, tiem nav nekādu rūpju. Diks jau ir ļoti izšķērdīgs un pat tikumības ziņā nepiedodami plaši atbalsta šo kungu laiskumu. Vispār mūsu kompānija jums liksies ļoti amizanta, kamēr nebūsiet ar visiem pamatīgi iepazinies. Viņi ir, tā sakot, mūsu mājas piederums un, protams, paliks pie mums, kamēr tos turēsim vai ari kamēr viņi mūs vai mēs viņus apglabāsim. Dažs labs reizēm šur vai tur aizskrien, it kā būtu sācis ļauties katra tāda cilvēka mūžigam nemieram un trauksmei. Tad Dikam atkal jāizdod diezgan daudz naudas un jāizšķiež laiks, kamēr bēgli dabū rokā un atved.atpakaļ. Piemēram, Terenss — viņa uzvārds ir Mak-Fens; viņš ir anarhists, epikūrietis. Kaut jūs zinātu, kas tas par putnu. Mušiņu nenospiedīs. Viņam ir kaķis, es viņam uzdāvināju, tiras persiešu sugas; un viņš ar lielāko rūpību izdabū laukā visas kaķa blusas, bet tā, lai neviena blusiņa netiktu ievainota; viņš tās rūpīgi salasa kopā skārda bundžiņā un, klizdams pa mežu, palaiž vaļā. Ja tam apnīk ļaudis, viņš viens pats dodas pie dabas krūts. Pagājušā gadā sadabūjis sev īstu jājamo zirdziņu: izpētīt, kā izcēlies un attīstījies alfabēts. Bez graša kabatā aizlaidās uz Ēģipti, lai tiktu pie alfabēta pašiem pirmsākumiem, tā sakot, alfabēta dzimtenē. Tāpat viņš grib tikt pie īstās formulas, ar kuru izskaidrot pašu kosmosa būtību. Klīzdams kā klaidonis kājām, viņš bija nokļuvis līdz Denverai, bet iekūlies kādos tur ielu nemieros un iekritis, jo uzstājies par neaprobežotu vārda brīvibu. Dikam vajadzēja pieņemt advokātus, samaksāt visādas soda naudas, un ar lielām pūlēm izdevās viņu sveiku un veselu dabūt atpakaļ."
"Un lūk, arī bārdainais Arons Henkoks," Paola turpināja. "Protams, tāpat kā Terenss, arī viņš nekādi nevar iedomāties, ka viņam būtu jāstrādā. Viņš saka, ka neviens cilvēks viņa ģimenē nekad neesot strādājis, bet pasaulē muļķu esot diezgan, kuri bez darba nejaudājot dzīvot. Tādēļ arī viņš audzē bārdu. Skūties, pēc viņa domām, esot gluži veltīgs darbs, tātad — netikumiba. F.s atceros, kā mēs ar viņu Melburnā iepazināmies: īsts, saulē nodedzis Austrālijas mežonis. Redziet, tur viņš aizbraucis kādos antropoloģijas, folkloras vai citos pētnieciskos nolūkos. Diks reiz bija ar viņu Parīzē iepazinies un teicis, — ja liktenis to kādreiz aizvestu Kalifornijā, tur viņam maize un pajumte būšot droša. Un driz pēc tam viņš bija klāt."