"Un dzejnieks?" jautāja Greiams, laimīgs, ka var ar Paolu sarunāties un vērot starojošo smaidu, kas arvien rotājās viņas sejā.
"Ak, Teo? Teodors Melkens? Arī viņš negrib strādāt. Viņš ir no kādas senas kaliforniešu cilts, un viņa ģimene ir ļoti bagāta; bet visi radi un tuvinieki viņu izslēguši no sava vidus, arī viņš no visiem tiem atteicies vēl piecpadsmit gadu vecumā. Tie saka, ka viņš esot ārprātīgs, bet viņš apgalvo, ka tie varot kuru katru cilvēku padarit ārprātīgu. Viņš patiesi raksta brīnišķīgas dzejas, ja raksta, bet labāk viņam tīk sapņot un dzīvot mežā kopā ar diviem saviem draugiem. Sanfrancisko viņš mācījis žīdu ieceļotājus, bet tad Terenss ar Aronu viņu izglābuši vai nolaupījuši, kā jums labāk tik. Viņš jau divus gadus dzīvo pie mums un pa to laiku jau sācis aptaukoties. Diks viņiem pārpilnigi apgādā visādu pārtiku, bet viņi labāk mii debatēt vai sapņot, ne vārīt un cept, tādēļ īstas gatavotas maltītes tie saēdas tikai, kad atnāk šurp, kā, piemēram, šodien."
"Un indietis? Kas tas tāds?"
"Ak tas — Dar-Hials. Tas viņu viesis. Visi trīs viņu uzaicinājuši pie sevis, kā sākumā Arons uzaicināja Terensu un tad abi kopā Teodoru. Diks saka, ka visādā ziņā jāierodas vēl trijiem, un tad viņam mežā būšot "septirii gudrie"! Viņu ciemats ir brīnišķīgi skaistā vietā: starp mūžīgiem avotiem, meža biezokni. Dar-Hials ir savā ziņā revolucionārs; drusku strādājis mūsu universitātēs, studējis Francijā, Itālijā, Šveicē; no Indijas aizbēdzis aiz politiskiem iemesliem, bet tagad noņemas ar divām idejām: kādu tur jaunu sintētiskās filozofijas sistēmu un ar Indijas atsvabināšanu no Anglijas jūga. Aizstāv individuālo teroru un masu tiešu aktivitāti. Šīs idejas viņš aizstāvēja avīzītē, kuru izdeva te, Kalifornijā, un par ko gandrīz viņu izsūtīja no štata. Tādēļ viņš patlaban ir te un nodevies pilnīgi savai filozofiskai sistēmai. Ar Aronu viņš stridas nikni un nežēlīgi, bet gan tikai par filozofiskiem jautājumiem. Liekas, esmu jums visu izstāstījusi," Paola pabeidza un nopūtās, bet tūdaļ brīnišķīgi pasmaidīja. "Ja jūs gribat tuvāk iepazīties ar mūsu gudrajiem, brīdinājuma pēc pateikšu vēl kaut ko par šiem savādniekiem, sevišķi par to, kā viņi uzvedas viriešu sabiedrībā: indietis alkoholiskus dzērienus ne mutē neņem, Teodoram gadās tikt poētiskā skurbā un viņam pietiek ar vienu vienīgu kokteili; bet Arons ir īsts eksperts, lielisks dažādo vīnu pazinējs; turpretim īrs Terenss nekādi nevar atšķirt vienu vīnu no otra, tie viņam visi vienādi garšo, viņš viegli var apdzert deviņdesmit piecus vīrus no simta un tūliņ pēc tam tikpat skaidri kā pirms dzeršanas pratīs jums klāstīt savas epikūriski anarhistiskās teorijas."
Pusdienas ēdot, Greiams novēroja, ka "gudrajie" saimnieku sauc par "Diku", bet Paolu tikai un vienīgi par "misis Forestu", kaut viņa tos visus sauc vārdos. Tas bija pavisam brīvi, nepiespiesti. Šie ļaudis, kuri respektēja tikai nedaudzas lietas zem saules, — bet starp šim katrā ziņā nebija darbs, — pret Dika Foresta laulāto draudzeni gluži neapzinīgi sajuta cienīgu atturību. Un
Evanss Greiams no tā uzreiz pārliecinājās, ka viņa drauga sieva izturas pavisam savādi, īpati, — nepiespiesti, brivi, bet arī tikpat majestātiski.
To pašu viņš novēroja arī pēc pusdienām, kad visi sagāja viesistabā. Viņa bija pat pārdroša un atļāvās visu, ko neviens cits neuzdrīkstējās. Kamēr viesi sasēdās, Paola piegāja pie viena, pie otra un pārspēja visus ar savu nesavaldīgo jautrību. Te no vienas grupas, te no otras, drīz vienā istabas malā, drīz otrā atskanēja viņas brivie smiekli, kuri Greiamu gluži apbūra. Šais smieklos skanēja neparasta, maigi aijājoša muzikalitāte, un tādus smieklus viņš nekad nebija dzirdējis. Tajos klausīdamies, tas gandrīz nekā nedzirdēja no viesu valodām.
Ap klavierēm, kur sēdēja Edija Mesona, bija sastājušās meitenes, un tur atskanēja moderno deju un dziesmiņu motīvi, bet, kad piegāja "gudrajie", sākās karsti strīdiņi, galvenokārt par "futūristu mūziku".
Pēkšņi Paola ātri pārskrēja pār istabu, Diks metās viņai pakaļ un saķēra viņu tai bridi, kad viņa gribēja aizslēpties aiz viesiem.
"Sasodītā sieva!" izlikdamies dusmigs, Diks iesaucās, un jau nākošā mirkli viņi bija kopā un vienojās pierunāt Dar-Hialu, lai tas dejo.
Dar-Hials bija ar mieru un dīvainām roku un kāju kustībām sāka kādu dejas parodiju, sacīdams, ka tā esot modernās dejas kulminācija.
"Bet nu, Sārtais Mākon, nodziedi misteram Greiamam savu zīļu dziesmiņu," Paola teica Dikam. Diks, kas vēl arvien turēja viņu ar vienu roku apkamptu, lai viņa neizbēgtu sodam, ko viņš tai piedraudēja, drūmi pakratīja galvu.
"Zīļu dziesmu!" uzsauca arī Ernestīne," kura sēdēja pie klavierēm. To atkārtoja arī Edija Mesona un pārējās meitenes.
"Jā gan, Dik," Paola lūdzās, "misters Greiams ir vienigais, kas to vēl nav dzirdējis."
Diks kratīja galvu.
"Tad dziedi savu dziesmu par zelta zivi!"
"Es viņam dziedāšu dziesmu par Kalnu karali," Diks spītīgi teica, un viņa acis iemirdzējās ķircināšanās prieks. Viņš dauzīja kājām, dejoja, zviedza, kas stipri līdzinājās Kalnu karaļa zviedzienam, atmeta atpakaļ iedomātās krēpes un sauca: "Dzirdiet mani, es esmu Eross, es minu kalnus saviem pakaviem."
"Zīļu dziesmu!" Paola viņu ātri un mierīgi pārtrauca, un viņas balsi ieskanējās it kā klusas tērauda skaņas.
Diks paklausīgi pārtrauca dziesmu par Kalnu karali, bet iedomigi kratija galvu, it kā viņš būtu pati pilnība.
"Es zinu kādu jaunu dziesmu," viņš ļoti nopietni teica. "Tā ir dziesma par mums abiem, Paola. Esmu to mācījies no nišinamiem."
"Nišinami ir kāda izmirstoša Šīs ielejas iedzīvotāju sencilts, kas nākusi no Kalifornijas," Paola klusi teica Greiamam.
Diks stīvām kājām, atdarinādams indiāņu deju, palaida dejā soļus divdesmit un, ar vienu roku apkampis Paolu, bet otru sānos iespiedis, sāka dziedāt savu jauno dziesmu.