Forests atvēra vēstules un ātri pārskatīja to saturu. Pēdējo lasīdams, viņš nikni savilka uzacis, tad, paņēmis fonogrāfu, nospieda slēdzi un steigšus nodiktēja:
"Atbildot uz jūsu 14. marta 1914. gada vēstuli, izsaku nožēlu, uzzinādams, ka jūsu fermu piemeklējis cūku mēris. Jūtos apbēdināts, ka jūs uzskatāt par lietderīgu darīt arī mani šai ziņā atbildīgu. Man ļoti žēl dzirdēt, ka kuilis, ko jums nosūtījām, ir nobeidzies. Varu jums atklāti pateikt, ka mēs šeit, mūsu fermā, saprotam, ko nozīmē cūku mēris, bet zinām ari, kā pret to vērsties. Jau gadus astoņus nav bijis neviena saslimšanas gadijuma, izņemot reiz, kad pirms pāris gadiem saņēmām sūtijumu no austrumiem, bet slimie dzīvnieki saskaņā ar mūsu noteikumiem tika tūlit atšķirti un iznīcināti, pirms tie varēiā saskarties ar mūsu fermas lopiem.
Saprotu, ka man jāinformē jūs, ka es — no savas puses — vēl nekad neesmu apvainojis pārdevējus, ka tie būtu atsūtījuši man slimus lopus. Jums taču būtu jāzina, ka cūku mēra inkubācijas periods ilgst deviņas dienas. Esmu konsultējies par nosūtīšanas datumu un zināju, ka dzivnieki ir veseli. Vai tiešām jums nav ienācis prātā, ka, ari transportējot lopus pa dzelzceļu, ir jāuzņemas atbildība par tiem, lai novērstu mēra izplatišanos. Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka dzīvnieki būtu inficējušies dezinficētos vagonos? Pārbaudiet, lūdzu, šādus datus: pirmkārt, dzīvnieku nosūtīšanas datumu no manas fermas; otrkārt, — kad tos saņēmāt jūs; treškārt, — kad parādījās pirmie saslimšanas simptomi. Jūs rakstāt, ka ceļa izskalošanas dēļ cūkas atradušās ceļā piecas dienas, bet pirmās saslimšanas pazīmes parādījās septītā dienā pēc sūtījuma saņemšanas. Tātad — pagājušas divpadsmit dienas.kopš to izsūtišanas no manas fermas.
Nē, nepiekrītu, ka man būtu jāuzņemas atbildība par sērgas nelaimi, kas piemeklējusi jūsu fermas lopus. Bez tam ieteicu jums vēlreiz sazināties ar Valsts veterināro pārvaldi, lai pārliecinātos, vai kādreiz manā fermā ir vai nav konstatēti cūku mēra gadījumi.
Ar cieņu Jūsu-
2
Kad Diks Forests pa stiklotajām divviru durvīm izgāja no savas guļamistabas, viņš vispirms gāja caur ērti ierīkotu ģērbistabu, kur pie palodzēm bija gliti divāniņi, daudz skapju, liels kamīns. No ģērbistabas varēja nokļūt arī vannas istabā, bet viņš devās tālāk caur garo istabu, kurā bija viņa kantoris vai darba kabinets ar visiem darbā nepieciešamajiem piederumiem: rakstāmgaldiem, diktofoniem, skapjiem ar alfabētiskām atvilktnēm, kur glabāt papīrus, grāmatu skapjiem un atsevišķos iedalījumos ierīkotiem plauktiem, kas sniedzās lidz pašiem griestiem.
Aizgājis līdz šīs istabas vidum, Diks piespieda slēdža podziņu, un grāmatām piekrauto plauktu rinda pagriezās uz savas ass, bet aiz plauktiem bija šauras spirālveidīgas kāpnes, pa kurām viņš ļoti uzmanīgi kāpa lejā, lai ar piešiem neaizķertu plauktus, kuri ievirzījās atpakaļ savā vietā.
Lejā viņš piespieda citu podziņu, un atkal tāpat atvērās otra — gara un Šaura istaba, kur gar visām sienām bija plaukti, lidz pašiem griestiem pilni ar grāmatām. Viņš piegāja pie viena no plauktiem un nekļūdidamies paņēma vajadzigo grāmatu. Brīdi pašķirstija grāmatu, uzgāja vajadzīgo vietu, apmierināts palocīja galvu un nolika grāmatu atpakaļ plauktā.
No šīs istabas durvis veda uz segtu eju ar četrstūrainiem betona stabiem, kuriem šķērsām pāri pārlikti Kalifornijas sarkanā ciedru koka slīperi, no sāniem savienoti ar tā paša koka plānākiem baļķiem, uz kuriem bija atstāta koka miza, kas izskatījās kā tumšs grumbuļains samts. Viņam vajadzēja nostaigāt vairākas simt pēdas gar betona sienām bezgala plašajā namā, jo viņš, protams, negāja īsāko ceļu. Zem senajiem ozoliem stiepās garš aploks, gar kura malām bija zirgu pakavu nomīdīta grantaina zeme, kas liecināja, ka te gājuši bezgala daudzi rikšotāji; te viņš ieraudzīja bālganbēro, istenībā — zeltaino ķēvi. Viņas mīkstā, spodrā spalva kā ugunslāses mirdzēja rīta saulē, kuras slīpie stari spiedās cauri koku lapām. Pēc izskata ķēve vairāk līdzinājās ērzelim, pāri tās mugurai stiepās gara šaura svītra, no kā varēja spriest, ka viņa ir no mežonīgo stepju mustangu cilts.
"Nu, kā šodien klājas Fūrijai," Diks sacīja, noņemdams tai no kakla apaušus.
Ķēve atlieca atpakaļ savas ausis — mazākās ausis, kādas jebkādam zirgam bijušas un kuras var stāstit par pilnasiņu ērzeļa mīlas dēkām ar mežonīgajiem prēriju zirgiem, — un atņirdza zobus, skatīdamās uz viņu ļaunām acīm.
Ķēve sametās sāņus un sacēlās pakaļkājās, lai jātnieks nevarētu uzsēsties mugurā, bet, kad viņš ar veiklu lēcienu tomēr uzsēdās, tā sāka sāniski dejot pa grantaino ceļu, visu laiku sliedamās pakaļkājās; tas būtu arī izdevies, bet mutē bija laužņi, tā nevarēja atcirst galvu atpakaļ un iekost jātniekam.
Viņš bija tā pieradis pie ķēves, ka tās niķus nemaz nemanīja. Gandrīz- automātiski, mazliet tikai ar pavadu pieskardamies pie ķēves lokā izliektā kakla, piešiem viegli sānus pakutinādams vai arī ar savu kāju ikriem tikko piedurdamies, viņš dabūja to savā varā. Beidzot ķēve sāka tā dižāties un griezties, ka apsviedās pavisam uz otru pusi, un iztālim viņš ieraudzīja Lielo Māju. Īstenībā gan šī māja tikai izskatījās liela, nemaz tik milzīga tā nebija, tikai daudzās ēkas bija izkaisītas pa plašo zemes gabalu. Nama fasāde stiepās divi simti piecdesmit metru garumā. Bet no Šiem divi simti piecdesmit metriem ļoti daudz aizņēma koridori ar betona sienām un ķieģeļu jumtiem, kuri savienoja ēkas atsevišķās daļas. Tur bija vairāki pagalmi un segtas ejas, un visas šis sienas ar daudziem četrstūrainiem izvirzījumiem un iedobumiem dusēja starp zaļumiem un puķēm.