"Esmu Ai-Kuts, nišinama pirmais virs. Ai-Kuts ir Ādams, un mans tēvs bija Koijots, bet mana māte — Mēness. Tā ir Jo-to-to-vi, mana laulātā draudzene. Viņa ir pirmā sieva starp nišinamietēm. Viņas tēvs bija Sienāzis, bet māte — Mežakaķe. Pēc mana tēva un mātes tie bija labākie tēvs un māte. Koijots ir ļoti gudrs, Mēness ļoti vecs, bet kurš gan būtu ko labu dzirdējis par Sienāzi un Mežakaķi? Nišinamiem vienmēr taisniba. Visu sieviešu mātei vajaga būt Kaķei, viltīgai, mazai, sarukušai kaķei ar skumju seju un svītrainu asti."
Šai vietā dziesmu par pirmo vīru un pirmo sievu pārtrauca dāmu protesti un kungu "bravo" saucieni.
"Tā ir Jo-to-to-vi. kas ir tas pats, kas Ieva," Diks dziedāja tālāk, raudams Paolu sev klāt ar kustību, kurai vajadzēja izteikt pinnatnēju mežonību. "Nekas sevišķs nav Jo-to-to-vi. Bet jūs nedrīkstat par viņu pārāk skarbi spriest. Tā ir Sienāža un Mežakaķes vaina. Es esmu Ai-Kuts, pirmais virs, un jūs nedrikstat pelt manu gaumi. Es biju pirmais virs, un viņa bija pirmā sieva. Kur ir tikai viens vai otrs no tiem, tur nav nekādas izvēles. Tā bija arī Ādamam. Viņš izvēlējās Ievu. Jo-to-to-vi bija vienīgā sieviete visā pasaulē, un tādēļ es izvēlējos Jo-to-to-vi."
Evanss Greiams klausijās dziesmu, bet viņa skatieni sekoja rokai, kas ar īpašnieka tiesibām turēja sev visu šīs sievas daiļumu, viņš to sajuta gandriz kā personīgu aizskārumu, un neviļus viņam iešāvās prātā domas, kuras gan viņš tūdaļ ar dusmām atvairīja:
"Diks Forests ir laimīgs, ļoti laimigs."
"Es esmu Ai-Kuts," Diks dziedāja tālāk, "tā ir sieva kā ziedu rasa. Tā ir sieva kā medus rasa. Es meloju, jo viņas tēvs nebija vis Sienāzis un viņas māte nebija Mežakaķe. Viņas tēvs bija rīta blāzma, kas paceļas pāri Sierai, un māte vasaras vēsma kalnos. Tie kopā sarunājušies un izsūkuši no gaisa un zemes visu, kas saldākais, līdz viņu mila kā migla nolaidās pāri Haparalai un Manzanitai un medus rasa nolija uz puķu ziediem."
"Jo-to-to-vi ir mana sieva kā m^dus rasa. Klausieties mani, es esmu Ai- Kuts. Jo-to-to-vi ir mana sieva kā paipala, mana sieva kā stirna, mana sieva kā augļu sula, kas dzimusi no maigā lietus un mīlīgās un trauslās rīta blāzmas, kad vēl nav lēkusi saule…"
"Un," Forests nobeidza, jo viņa fantāzija bija izsīkusi un viņš sāka runāt ikdienišķiem vārdiem, "ja jūs domājat, ka mīļais vecais Zālamans ar zilajām acim bijis pavisam citāds virs nekā es, tad jums tikai jāparakstās manas Augstās dziesmas subskribentu sarakstā."
11
Misis Mesona lūdza Paolu kaut ko nospēlēt. Terenss, Mak-Fens un Arons Henkoks tūdaļ steidzās atbrīvot viņai vietu un aizdzīt jautro jauniešu baru no klavierēm, bet kautrīgajam dzejniekam, Teodoram Melkenam, vajadzēja saimnieci pavadīt pie klavierēm.
Kad viņa piegāja pie klavierēm, "gudrajie" sastājās ap viņu, un visi lūdza nospēlēt tādu vai citādu gabalu sakarā ar katra mūzikas teoriju, nolūkā sagraut pārējo teorijas.
"0, jums Debisi?" Paola smējās, kad Arons sevišķi strauji izteica savu vēlmi. "Vai tad vēl neesat beiguši savus strīdus par viņu? Labi, gan jau tikšu ari pie Debisi; bet, ar ko sākt, nudien, nezinu."
Dar-Hials kopā ar saviem draugiem nosēdināja Paolu pie koncertfliģeļa, kas, kā Greiams novēroja, pēc sava lieluma īsti labi iederējās šai istabā. Tiklīdz viņa apsēdās, visi trīs "gudrajie" klusītiņām aizgāja katrs savā vietā, kuru tie acīmredzot bija iemīļojuši, kad klausijās dziedam vai spēlējam. Jaunais dzejnieks izlaidās uz milzīgās pinkainās lāčādas, divpadsmit metru no klavierēm, un ieslidināja abu roku pirkstus savos kuplajos matos. Terenss un Arons ērti nolikās abi līdzās uz platās palodzes spilveniem, lai varētu viens otram piegrūst un nozīmīgi saskatīties vai izteikt pa piezīmei. Meitenes raibos pulciņos sasēdās uz dīvāniem vai pa divām trim apsēdās lielajos krēslos un uz to malām.
Evanss Greiams gribēja doties pie klavierēm, lai pāršķirtu Paolai notis, te ieraudzija, ka šo goda pilno darbu uzņēmies Dar-Hials. Ziņkāri viņš gaidīja, kas notiks. Klavieres stāvēja uz podija zem kāda zemāka velvējuma zāles viņā galā, tā ka mūzikas skaņas plūda visīstākā dzidrumā. Norima visi smiekli un zobgalības.
Ernestīne, kas sēdēja līdzās Greiamam, pieliecās un paklusu teica: "Ko viņa tik nesāk, viss tai veicas. Un strādāt taču viņa strādā ļoti maz. Mācījās pie Lešeticka un pie Terēzes Kareno, vēl vienmēr pieturas pie viņu tradīcijām. Ari spēle viņai pavisam nav sievišķīga. Paklausieties tikai!"
Nekā sevišķa Greiams negaidīja no viņas pašapzinīgām rociņām, pat tad, kad tās sāka slīdēt pa taustiņiem drošajās pasāžās vai kad ņēma pilnus, sulīgus akordus, kādus viņš ļoti bieži bija dzirdējis no pianistiem ar spīdošu tehniku, bet aprobežotu muzikalitāti. Viņš nezināja, ko gan viņa varētu spēlēt, bet nemūžam tas negaidija Rahmaņinova prelūdiju, kuru, pēc viņa domām, tikai vīrieši varēja labi nospēlēt.
Ar pirmām divām daiļskanīgām taktīm viņa jau pilnīgi valdīja instrumentu, spēlēdama spēcīgi, vareni, kā spēj tikai vīrietis, abām rokām, pavisam ne ar sievietes brašumu. Tad viņa ar drošu pāreju ņēma neizteicami maigus un saldus toņus, "andante" tīrās skaņas, kā atkal viņš bija tikai vīriešus dzirdējis spēlējam.
Viņa spēlēja mierīgi un ar lielu spēku, bez pauzēm, ko nekad nevarēja gaidīt no tik sīkas, gandrīz bērnišķīgas sievietes. Un puspievērtām acīm viņš tiksminādamies raudzījās uz viņu, skatīdamies viņpus melno klavieru vāka. Instrumentu viņa valdīja tikpat labi kā pati sevi un kā izprata komponista domu. Viņš sajūsminājās par viņas stingro, noteikto piesitienu, klausīdamies, ka paliek aizvien klusāki un izdziest pēdējie akordi, it kā aiznesdami kur tālu prom spēku un varenību, kas valdīja visu laiku.