Kamēr Terenss ar Aronu, uz savas palodzes sēdēdami, pusčukstot visu laiku strīdējās, bet indietis sameklēja jaunas notis, kādas Paola pateica, viņa saskatījās ar Diku, un viņš izdzēsa elektrību gandrīz visās bumbās pie griestiem, kas padarīja spilgto gaismu nesprodrāku, mierīgāku, un beidzot viņa palika viena pati kā maigas gaismas oāzē, un šai gaismā brīnišķīgi rotājās viņas zeltaino matu cirtas.
Greiams vēroja, kā augstā istaba no ēnām kļūst aizvien augstāka. Tā bija 20 metru gara zāle, un no grīdas līdz griestiem tā pacēlās par divi ar pus stāviem; griestiem šķērsām pāri bija pārbūvēta īpaša galerija, no kuras margām nokarājās plēsīgu zvēru ādas, Meksikas audēju darinātas segas un dabīgām krāsām krāsoti plāni audekli no Klusā okeāna dienviddaļas salām; šī istaba Greiamam atgādināja viduslaiku banketu zāli, un neviļus viņš nožēloja, ka tur nav gara klāta galda ar alvas traukiem un milzīgiem suņiem, kuri zem galda grauž tiem nomestos kaulus un plēšas savā starpā šo kaulu dēļ.
Mazliet vēlāk, kad Paola nospēlēja Debisi, lai Aronam ar Terensu būtu viela ilgākam strīdiņam, Greiams īsu brīdi ļoti dzīvi sarunājās ar viņu par mūziku. Viņa tik ļoti labi saprata mūzikas psiholoģiju, ka viņš, pats nemaz nemanīdams, sāka viņai stāstīt par viņam tīkamām teorijām.
Viņos klausīdamies, arī Terenss ar Aronu nevarēja ciest klusu, un mierīgi sāktā saruna kļuva par karstu strīdu, kamēr Paola ņēma un aizbēga prom.
"Pavaicājiet Aronam, ko viņš domā par Vāgneru, pavaicājiet!" jautri smiedamās, viņa aizspurdza prom un atstāja Greiamu savam liktenim. Viņš noskatījās, kur tā aiziet, un nevarēja vien nobrīnities, cik viņa spēcīga, tomēr viegla, cik vingri viņa saviem ceļiem ceļ smago apģērbu, iedama no vienas istabas malas uz otru, kur sēdēja misis Mesona un kur viņa sāka kārtot galdus bridža spēlei. Viņš neskaidri sadzirdēja pats savu balsi, kad Terensam skaidroja savas teorijas.
"Visi tam piekritīs, ka grieķiem mūzika apgaroja visas citas mākslas."
Pēc kāda laiciņa, kad abi "gudrie", aizmirsdami visu, kas ap viņiem, sāka dziļu strīdu, vai Bēthovens vai arī Berliozs jāuzskata par viscēlākā garīguma pārstāvi, Greiamam laimējās no viņiem aizmukt. Protams, viņš atkal gribēja tikt pie saimnieces, bet viņa kopā ar divām meitenēm bija apsēdusies platos, dziļos krēslos un kā skolniece sačukstējās ar viņām un smējās, nevērodama citus viesus, kas spēlēja bridžu. Un nejauši viņš iekļuva kādā grupā, kur bija Diks, atbraukušais viesis, misters Vambolds, Dar-Hials un "Lopkopības Avīzes" korespondents.
"Žēl, ka nevarat braukt man līdzi," Diks teica korespondentam. "Jūs aizkavētos tikai vienu dienu, rit es jūs aizvestu."
"Arī man žēl," viņš atteica, "bet man jātiek Santa-Rosā. Tur mani gaida. Kaut labi zinu, ka mana avīze ar lielu prieku publicētu ziņojumu par jūsu izmēģinājumu rezultātiem. Vai jūs man nevarat dot kaut pavisam īsu pārskatu? Arī misters Greiams paklausītos, droši vien tas viņu interesētu…"
"Kas ir, Dik?" Greiams jautāja.
"Nekas sevišķs, — viena no manām iedomām, nevar jau vēl zināt, vai tur kas iznāks," Diks nevērigi atteica.
"Laba "iedoma"!" Vambolds iejaucās. "Pieci tūkstoši akru vislabākās zemes visauglīgākā ielejā. Un tur viņš grib nometināt visādus neveiksmju putnus, saimniekot ar algotiem vadītājiem, pie tam vēl tos brangi paēdināt."
"Ēdināt jau es viņus ēdināšu tikai ar to, kas izaugs pašu tīrumos," Diks sacīja. "Acīm redzot, būs īsos vārdos jāpastāsta, citādi vēl attēlosiet nepareizi. Esmu nomērījis 5000 akru starp ciemu un Sakramentas upi. Man nav ne mazāko šaubu, ka mūsu Rietumi, tāpat arī visa pasaule, reiz pāries uz intensīvu saimniecību, tādēļ gribu viens no pirmiem sataisīties uz šo pāreju. Tos 5000 akrus esmu sadalījis gabalos, pa 20 akru katru. Pēc manām domām, tāds zemes gabals var ne vien uzturēt vienu ģimeni, bet ienest vismaz 6 procentus tīras peļņas."
"Tas nozīmē," korespondents aplēsa, "ka, visus zemes gabalus sadalot, būs nodrošinātas 250 ģimenes, t. i., ja skaita katrā ģimenē 5 cilvēkus, vārdu sakot, — 125o cilvēku."
"Ne gluži tā," Diks teica. "Jau tagad visi zemes gabali ir aizņemti, bet ļaužu tur nav vairāk kā 1100. Bet nākotnes ceribas mums lielas," viņš labsirdīgi pasmaidīja. "Dažs auglīgāks gadiņš, un iznāks caurmērā pa sešas galviņas vienā ģimenē."
"Mums? Kas tie tādi — mēs?" Greiams vaicāja.
"O, man tur ir sava ekspertu komisija, visi mani ļaudis, izņemot profesoru Libu, kuru federālā valdība uz laiku pie mums atsūtīja. Lieta tā, ka viņiem būs jāsaimnieko uz savu personīgo atbildību, pēc visām .zinātnes metodēm, kas ierakstītas mūsu noteikumos. Zeme visiem vienādi laba. Neveiksmes, neprasmes vai slinkuma dēļ neviens necietis. Ja kāds nebūs sasniedzis vidējos rezultātus, ko sasnieguši visi citi, tam būs zeme jāatstāj. Tas ir gluži taisnigi. Neviens nekā neriskē. Kurš katrs saimnieks var droši paļauties, ka no tā, ko viņš uz tik lielas zemes sēs un izaudzēs, pietiks viņa paša un ģimenes patēriņam, aplēšot vienu tūkstoti dolāru gadā. Tādi panākumi būs katram, vai viņš ir gudrs vai muļķis, vai gads būs labs vai neizdevīgs. Sliņķiem un muļķiem būs pašiem zeme jāatstāj. Tas ir viss. Tomēr, — vēl nav viss. Samaksājot man kā īpašniekam zināmu summu, vēl būs jāatskaita seši procenti. Ja iznāks vairāk, pārpalikumu saņems fermeris, kas ražojis."
"Tas nozīmē," korespondents secināja, "ka katrs daudzmaz strādīgs cilvēks kausies cauras dienas un naktis un strādās bez kādas atpūtas. Saprotams! Simts dolāru mēnesī nevar vis kaut kurā vietā nopelnīt. Caurmēra zemkopis no savas zemes nenopelna mēnesi ne piecdesmit dolāru skaidrā naudā, ja vēl atskaita, kas viņam pašam pienāktos par savu darbu un vispārigo uzraudzību."
"Pret to visu man ir viens vienīgs iebildums," iejaucās Terenss Mak-Fens, tikko pienācis pie šīs grupas, "ka nekur vairs nekā cita nedzird, tikai darbs, strādiba! Man riebjas, iedomājoties vien, ka uz katra tāda zemes gabala sēd salicis cilvēks, sēd no saules lēkta lidz saules rietam, arī vēl pēc rieta, vaiga sviedros raudamies ar visādiem darbiem. Un kam tas viss? Lai tiktu pie gabala maizes, pie kumosa gaļas, varbūt vēl ar sviesta drusciņu piedevām. Vai tad tas ir kāds mērķis? Vai tad maize ar sviestu un vēl gaļa klāt ir visas dzīvibas mērķis? Dzivibas jēga? Esamības uzdevums? Pilns vēders, pajumte, kur no negaisa patverties, kamēr tavas miesas nesapūs tumšajā kapā?"