"Bet, Terens, arī jums taču reiz būs jāmirst," Diks viņu pārtrauca.
"Var jau būt. Bet arī kaps neizdzēsīs manu brinišķigo brīvā pasaules klaidoņa un savvaļīgā vērotāja dzīvi," īrs teica. "Tās stundas, kas dzīvotas līdzi zvaigznēm un puķēm zaļajā zālē, kad žūžo lēnais vējiņš! Manas grāmatas, — mani domātāji ar savām domām! Skaistums, mūzika, viss krāšņums, ko sniedz visas mākslas kopā! Kad aiziešu tumšajā kapā, aiz manis tomēr paliks skaisti nodzīvotā dzīve un viss, ko no tās ieguvu. Bet tie jūsu divkājainie vērši ar viņiem iemērītiem zemes gabaliem! Un tādi paši būs viņu bērni un bērnu bērni! Labāk nerunājiet par to."
"Bet kādam taču jāstrādā grūtais vienkāršais darbs, lai jūs varētu apkārt slaistīties," misters Vambolds nicīgi izsaucās.
"Lai gan tas ļoti bēdīgi, bet jums taisnība," Terenss drūmi piekrita. "Un es pateicos Dievam tam Kungam par visiem četrkājiem un divkājiem, kas gādā, lai man būtu baltas un mīkstas rokas, un ka tāds lielisks cilvēks kā mūsu Diks smaidīdams dalās ar mani viņa gūtos labumos, pērk man visjaunākās grāmatas, ļauj sēsties pie sava galda, dod man būdiņu mežā, kur darbs nedrikst iebāzt savu nejēdzīgo galvu."
Evanss Greiams tovakar ilgi negāja gulēt. Viņš bija neparasti satraukts kā par pašu Lielo Māju, tā vēl vairāk par tās mazo saimnieci. Pa pusei izģērbies, uz gultas malas sēdēdams un pipi sūkdams, viņš visu laiku to redzēja savu acu priekšā, kāda tā bija dienā, — visdažādākās situācijās un garastāvokļos, — kā viņa ar to runāja par mūziku un kā viņš bija sajūsmināts par viņas dziļo sapratni, kā viņa ievilināja strīdā divus "gudrajos" un pati aizspurdza prom, pamezdama viņu un rīkodama viēsiem bridža partijas, bet pati draiskulīgi iesēdās lielajā krēslā, tāpat kā jaunās meitenes, kā viņa ar kluso tēraudskaņu savaldīja vīra pretestibu, kad viņš vēl gribēja dziedāt Kalnu karali; kā viņa drošsirdīgi valdīja slīkstošo ērzeli un tikai dažas stundas pēc tam iznāca ēdamistabā pie viesiem kā sapņu tēls.
Bet ne tikai Paolas Forestas tēls, viņa domām nedeva miera arī pati Lielā Māja ar visiem saviem brīnumiem un neredzētiem, jaunveidīgiem ierīkojumiem.
Greiams izdauzīja pelnus no pīpes, vēlreiz apskatīja svešo istabu ar vissmalkāko komfortu, tad izdzēsa elektrisko gaismu un likās gultā starp svaigajiem, dzestrajiem palagiem, bet miegs nenāca. Atkal viņš dzirdēja Paolas Forestas smieklus, atkal melnajā nakts tumsā jūsmoja par brinišķigo spēku un grāciju, kad viņas ceļgals pasita uz augšu smago ģērbu. Viņš to redzēja tik skaidri un spilgti, ka kļuva gandrīz vai grūti, jo nespēja to aizvairīt. Atkal un atkal tā bija klāt, ar katru brīdi dziļāk iedegās viņa smadzenēs, un ilūzijas spēks kļuva gandrīz par īstenību.
Viņš skaidri redzēja, kā ērzelis un jātniece slīkst ūdenī, tad atkal iznirst, redzēja, kā baltajās putās sitās zirga pakavi, redzēja sievietes seju smejoties, kad zeltainie mati savijās ar ērzeļa melnajām krēpēm. Un viņa ausīs skanēja "Prelūdijas" pirmie akordi, viņš redzēja, kā tās pašas rokas, kas valdīja ērzeli, izbūra no klavierēm Rahmaņinpva brīnišķīgo skaņu pilno plūdumu.
Un, kad beidzot viņš aizmiga, smadzenēm arī miegā nebija miera, tās netika vaļā no nezināmas mīklas, kādi procesi gan evolūcijas ceļā no pirmatnējiem pīšļiem varējuši radīt šīs sievietes brinišķigo miesu un gara harmonijas tēlu.
12
Nākošā rītā Greiams iepazinās tuvāk ar Lielās Mājas kārtibu, kaut O-Mais jau vakarā viņam diezgan daudz ko izstāstīja, starp citu, viņš dabūja zināt, ka pēc rīta kafijas, ko pasniedz, tikko viesis uzmodies, viņš var ēst pie kopējā galda ne savā istabā, pie tam O-Mais pateica, ka pie galda mājinieki neēd visi reizē, bet kā kuram pagadās, sākot no septiņiem lidz deviņiem. Vēl O-Mais pateica, ja kungs gribot zirgu vai automobili, vai arī ko citu, kas mājā rodams, lai tikai pasakot.
Iegājis pusastoņos ēdamistabā, Greiams vēl dabūja atvadīties no korespondenta un uzpircēja, kuri jau bija paēduši un taisījās ar auto doties uz Eldorādo, lai no turienes ar rīta vilcienu brauktu uz Sanfrancisko. Viņš piesēdās pie galda viens pats, un ķīnietis apkalpotājs ar retu eleganci lūdza, lai viņš pasūta, ko vien tikai vēlas. Vispirms viņš lūdza un dabūja saldētu Grape Fruit ar šeriju, kas, kā kalpotājs lepni teica, esot pašu ražojums. Tad viņš pateicās par dažādiem azaida ēdieniem un putru, ko ķīnietis piedāvāja, un palūdza mīksti novārītas olas un žāvētu cūkas krūti, kad ienāca Bērts Venraits, it kā gluži nejauši, un izlikās māksloti nevērīgs; tas viss kļuva saprotams, kad pēc piecām minūtēm ienāca arī Ernestīne brīnišķīgos rīta svārciņos. Viņa izlikās gluži pārsteigta, ieraudzīdama tik daudzus agra rīta cienitājus.
Pēc kāda laiciņa, kad viņi visi trīs jau cēlās no galda, ienāca Lisija un Rita. Pie biljarda galda, kur viņi devās pēc brokastīm, Bērts pateica Greiamam, ka Diks Forests brokastīs nekad nenāk, jo viņš dzerot rīta kafiju jau pulksten sešos un pēc tam strādājot savā guļamistabā un tikai sevišķos gadījumos ierodoties pie saviem viesiem pirms otrām brokastīm pusvienos. Un par Paolu Bērts pateica, ka viņai ļoti nemierigs miegs, ka viņa ceļas ļoti vēlu, guļ aiz durvim bez roktura ārpusē, plašajā piebūvē, kur viņai pašai savs pagalmiņš un kuru viņš redzējis tikai vienu vienīgu reizi.