"Viņa ir gan vesela un visai spēcīga," Bērts stāstīja, "bet nevar aizmigt. Nekad viņa nav labi gulējusi. Jau bērnibā viņa nav varējusi gulēt. Bet, liekas, viņai tas nemaz nekaitē, jo viņai ir apbrīnojams gribasspēks un tā nepadodas savu nervu untumiem; tie viņai vienmēr augstākā mērā sasprindzināti, tomēr viņa nemaz neuztraucas, ja nenāk miegs, viņa piespiež sevi gulēt pavisam mierigi, ļaudama ķermenim atpūsties, un nervi tai apbrīnojami paklausa.
Tādas naktis viņa sauc par "baltām naktim". Dažreiz viņa aizmieg tikai, kad aust jau rīts, vai deviņos vai desmitos no rīta, tad noguļ visu dienu un pie pusdienas galda iznāk apbrīnojami svaiga, dzivības prieka pilna."
"Acīm redzot, tas ir paradums," Greiams teica. Bērts palocīja galvu.
"No tūkstoša deviņi simti deviņdesmit deviņas sievietes viņas vietā vaidētu vien; bet viņa nebēdā nenieka. Ja nenāk miegs vienu nakti, izgulēsies citu nakti, gan atgūs zaudēto."
Vēl daudz Bērts Venraits stāstīja par mājas saimnieci, un Greiams it viegli atminēja, ka jaunais cilvēks, kas Paolu pazina tikai neilgi, sajuta pret viņu lielu cienību.
"Es vēl neesmu redzējis neviena cilvēka," viņš turpināja, "kas viņai no pirmā brīža nepadotos. Vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, — lai tik viņa sāk runāt, tā, mazliet augstprātīgi. Bet, kā viņa to var, nudien, es nesaprotu! Vai viņas acīs iemirdzas tāds savāds spīdums vai arī lūpas savelkas šādā noslēpumainā smaidā, — nezinu, tikai visi viņu klausa, neviens pat neiepīkstas."
"Jā, viņā ir kas tāds…" Greiams piekrita.
"Jā, taisni tā," Bērts priecājās, un viņa seja sāka starot. "Taisni — "kas tāds", bet, kas isti, to nevar saprast, tikai viņas griba vienmēr notiek. Varbūt tā ir pašsavaldīšanās, kas viņai nepieciešama, lai pārspētu bezmiega naktis. Ļoti var būt, ka pagājušo nakti viņa nav acu aizvērusi aiz uztraukuma: daudz ļaužu, tas gadījums ar Kalnu karali un viss cits. Redziet, kur parasti neviena cita sieviete nevarētu ne acis aizdarīt, — briesmas, vētra vai kas tamlīdzigs — uz viņu neatstāj nekādu iespaidu. To man Diks stāstīja. Viņa var gulēt kā mazs bērns, tā saka Diks, ja pilsētā, kur viņa atrodas, sākas lielgabalu apšaude vai arī kad kuģis, uz kura viņa ir, iet bojā. Viņa ir lieliska. Jums kaut reizi vajadzētu ar viņu spēlēt biljardu, tad jūs redzētu, ko viņa spēj!"
Pēc kāda briža Greiams ar Bertu iegāja istabā pie meitenēm, kuras no rītiem vienmēr tur salasījās, bet visu laiku viņš sajuta savādu tukšumu, skumju vientulību, kaut meitenes jautri dziedāja, dejoja un trieca, — viņam gribējās drizāk redzēt saimnieci, atkal iepriekš nenojaušamā gara stāvoklī pa durvīm ienākot.
Tad viņš uz Altadena un Bērts uz tīrasiņu ķēves Molijas devās divu stundu ilgā izgājienā uz muižas priekšzīmīgo piensaimniecību un atgriezās atpakaļ tieši laikā, lai izpildītu norunu, — satiktos ar Ernestīni tenisa laukumā.
Nepacietīgi viņš steidzās uz otrām brokastīm, kaut nevarēja šo steigu izskaidrot ar veselīgu apetīti vien, un jutās ļoti vīlies, kad izrādījās, ka saimniece vēl nav piecēlusies.
"Droši vien bijusi baltā nakts," Diks viesim paskaidroja un papildināja Berta stāstu par viņas bezmiegu vēl ar dažiem jauniem sīkumiem. "Ticat vai neticat, jau vairākus gadus mēs bijām precējušies, bet nebiju redzējis, ka viņa kādu nakti būtu gulējusi. Es zināju, ka dažreiz viņa guļ, bet pats to nebiju redzējis. Reiz es piedzīvoju, ka trīs dienas no vietas viņa acu neaizvēra un bija tikpat jautra, laipna un smaidoša kā aizvien, bet tad gan aiz pārlieka noguruma dziļi aizmiga. Tas bija toreiz, kad mūsu jahta pie Karlines salām uzskrēja sēklī un visi vietējie ļaudis saskrēja mūs dabūt nost. Nebija jau nekā bīstama, bet visu laiku bija nebeidzams troksnis, nebeidza rēkt uzbudinātas balsis. Paola ar visu savu būtibu tā alka ko pārdzīvot, un, kad viss bija beidzies, pirmoreiz es redzēju, ka viņa guļ."
Bija atbraucis jauns viesis, kāds Donalds Vere, ar kuru Greiams iepazinās pie brokastīm. Visus citus tas, acīm redzot, jau labi pazina, un no sarunām Greiams noprata, ka tas ir vijolnieks, jau plaši pazīstams visā piekrastē, kaut bija vēl ļoti jauns.
"Viņš ir neprātīgi iemīlējies Paolā," Ernestīne pačukstēja Greiamam, kad viņi abi gāja laukā no ēdamistabas. Greiams sarauca uzacis.
"Ak, tas viņai nav nekas jauns, bet viņa nepiegriež tam nekādu vēribu," Ernestīne pasmaidīja. "Tas notiek ar katru, kas še pie mums atbrauc, — viņa jau pieradusi. Viņa bezgala mīļi prot visu to nemaz nemanīt. Tādēļ viņa var cilvēkos atmodināt visu labāko un cēlāko, kas viņos mit, un kopā ar viņu ikkatrs sajūt siltu prieku. Un Diks par to tikai amizējas. Jūs te nenodzivosiet ne nedēļu, un ar jums notiks tas pats. Ja nē, tad mums visiem jūs būsiet liels pārsteigums, un Diks vēl noskaitīsies, sak, — tā taču tam jānotiek. Un, ja milošam vīram, kas ir lepns uz savu sievu, nodibinās tāds uzskats, tad, ticiet man, viņš būs dziļi apvainots, ja kāds viņa sievu neprastu vai negribētu tikpat cildinoši novērtēt."
"Nu, ja jau tā jābūt, tad jau, laikam, arī es sveikā cauri netikšu," Greiams komiski nopūtās. "Tikai man gan netik darīt, kā visi citi dara. Bet, ja jums te tāds paradums, ko lai dara, — jāpadodas. Tikai tas-būs pārāk cietsirdīgi pret mani, ja māja pilna tik jauku jaunavu.
Un viņa palēkajās acis iemirdzējās tik labsirdīga rotaļība, ka Ernestīne bija gluži kā piekalta pie šā skata, bet tad apķērās, ka pārāk ilgi nolūkojusies viņā, nosarka un novērsās, acīm redzot, gribēdama pārvarēt samulsumu.
"Mazais Teo, — atcerieties, tas jaunais dzejnieks, — arī bezgalīgi iemīlējies Paolā. Es pati dzirdēju, kā Arons Hankoks to āzēja par kādu sonetu ciklu, un nav grūti uzminēt, kas ir viņa dzejiskās iedvesmas avots. Un Terenss, zināt, tas īrs, arī viņā iemīlējies, tikai savaldīgāk. Vārdu sakot, kā jau pienākas. Bet vai gan viņus var par to vainot?"