"Viņa ir tādas mīlas cienīga," Greiams izklaidīgi teica; slepus viņš bija sadusmots un apvainots, ka tas noplukušais epikūrietis un anarhists, kas lielās, ka var dzīvot kā cita uzturēts slaists, drīkst būt iemīlējies "mazajā saimniecē", kaut arī savaldīgāk. "Viņa ir pelnījusi, ka visi to pielūdz," viņš mierīgi turpināja. "Kaut neesmu viņu vēl necik daudz redzējis, bet varu jau droši teikt, ka viņa ir apburoša un pavisam sevišķa būtne."
"Viņa ir mana pusmāsa," Ernestine ar labpatiku teica, "kaut arī nevarētu ticēt, ka mūsu dzīslās rit kaut viena pilīte vienādu asiņu. Viņa nav nevienai no mums lidzīga, ari nevienai no mūsu draudzenēm. Kaut pēc gadiem viņa īstenībā nevar mums vairs būt nekāda draudzene: viņai jau trīsdesmit astoņi gadi."
"Ai-ai, tas nav labi," Greiams draudēja.
Glītā gaišmate izbrīnījusies paskatījās uz viņu, acīm redzot, nesaprazdama, ko nu atkal izdarijusi.
"Nav labi, kaķīt, nadziņus ārā laist," viņš jokodamies atbildēja, redzēdams meitenes vaicātāju skatienu.
"Ak tā, jūs domājat, ka es to teicu aiz skaudības? It nemaz nē. Pie mums visi ir paraduši runāt vienkārši, vaļsirdīgi. Visi taču zina, cik viņai gadu. Viņa pati to stāsta. Man astoņpadsmit. Bet nu, par sodu, ka bijāt tik aizdomīgs, lūdzu: cik jums?"
"Tikpat, cik Dikam," viņš ātri atbildēja.
"Tātad — četrdesmit," viņa pasmējās. "Vai peldēties iesiet?" viņa sāka runāt par ko citu. "Ūdens būs ļoti auksts."
Greiams pakratīja galvu.
"Nevaru. Apsolījos kopā ar Diku izjāt."
Mīlīgā sejiņa kļuva bēdīga, ko viņa nemaz neslēpa, kā jau meitenes šai nevainīgajā vecumā.
"Nu, nu," viņa uzmeta lūpiņu, "droši vien stieps arī jūs rādīt savus mūžīgos zemes darbus, kur viņš grib kalnu nogāzes pārvērst par daudzām terasēm, vai arī rādīs jums savus nebeidzamos apūdeņošanas trikus."
"Bet viņš kaut ko runāja par peldi pulksten piecos."
Uzreiz viņa atkal bija jautra un smaidīga.
"Nu, tad mēs tiksimies peldētavā. Arī Paola teica, ka piecos iesim peldēties, to viņi būs norunājuši."
Viņi šķīrās zem garajām velvēm, no kurienes viņam vajadzēja iet uz savu istabu pārģērbties, bet Ernestīne pēkšņi sauca:
"Ak, mister Greiam!"
Viņš paklausīgi panācās atpakaļ.
"Jums, patiesi, nemaz nav katrā ziņā jāiemilas Paolā," viņa nopietni sacīja, "es jau to tikai tāpat vien pateicu.",
"Būšu ļoti, ļoti uzmanīgs," viņš tikpat nopietni apsolījās, tikai acīs iedzirkstijās humors.
Tomēr, viens palicis, soļojot pa koridoru, viņš atzinās, ka Paolas Forestas burvība jau izstiepj uz viņu savus maigos neatvairāmos spārnus un nemanot tie apvijas ap viņu. Viņš atzinās, ka ar daudz lielāku prieku jātu kopā ar Paolu nekā ar savu seno draugu Diku.
No mājas izgājis un iedams uz garo slitas koku zem sirmajiem ozoliem, viņš kāri raudzījās, vai neredzēs saimnieci. Bet tur stāvēja tikai Diks un viņam līdzās zirgu puisis, kaut tur bija vairāk apseglotu zirgu. Bet viņi aizjāja vieni. Diks rādīja viņam sievas zirgu, tramigu bēru tīrasiņu ērzeli maziem amerikāņu segliem ar tērauda kāpsli un divkāršu pavadu.
"Es nezinu, ko viņa darīs," viņš teica, "vēl nav nākusi; bet peldēties viņa katrā ziņā peldēsies, tur visi satiksimies."
Jāšana Greiamam ļoti patika, kaut viņš sevi notvēra, ka pārāk bieži skatijās, cik pulkstenis, — vai ilgi vēl līdz pieciem? Aitas gaidīja jērus, un viņi pajāja garām vienam ieslēgtam aplokam pēc otra, šad un tad nokāpdami no zirgiem, lai apskatītu dažus lielisko "šropšīriešu" vai "ramburljē" aitu barus un palīdzētu aitām tikt uz kājām, jo, kad tās bija apvēlušās uz savam platajām mugurām, tās pašas vairs nevarēja piecelties, bet nevarīgi spārdījās visām četrām.
"Esmu cītīgi strādājis, lai radītu amerikāņu Merino aitas," Diks teica, "un lai tās iegūtu spēcīgās kājas, stingrās muguras, apaļās ribas un vajadzīgo pretestības spēku. Eiropiešu aitām šā spēka nebija. Tās bija pārāk frizētas un manikirētas."
"Jā, patiesi, jūs esat veicis lielu darbu," Greiams atzinīgi novērtēja. "Sūtīt aunus uz Aidaho! Tas vien jau runā skaidru valodu."
Diks atbildēja starojošu skatienu:
"Aidaho vien vēl nav nekas! Piedodiet, ka es sāku lielīties, bet, lai tas izklausītos diezin cik neticami, Mičiganas un Ohaio lielie aitu bari jāved sakaros ar maniem Rambuljē aunu bariem Kalifornijā. Vai arī Austrālijā! Pirms divpadsmit gadiem es kādam kolonistam pārdevu trīs aunus par tris simtiem katru. Pārbraucis ar tiem mājās un parādīdams turieniešiem, viņš par tiem ieņēma tikpat daudz tūkstošus un tūliņ pie manis pasūtīja veselu kuģa kravu."
Atpakaļ jājot viņi nejauši satika zirgu audzētavas pārzini Mendelholu, kas viņus pasauca gabaliņu līdzi uz plašo pļavu, kur auga vientuļi ozoli, — viņš gribēja parādit partiju gadu vecu kumeļu, kurus no rīta aizsūtīs Miramaras kalnos. To bija ap divi simti, visi liela auguma, spēcīgi, pinkaini, jau sāka mest spalvu.
"Mendelhols rūpējās, lai tiem nekad nepietrūktu barības, jau no pašas pirmās dzīvības dienas," saimnieks teica. "Tur, kalnos, viņi nedabū zāli vien, bet arī labību. Katru vakaru tos salasa zināmā vietā kopā, tas ļaudīm stipri atvieglo darbu. Nu jau piecus gadus no vietas es ik gadu uz vienu pašu Oregonas štatu sūtu pa piecdesmit no divus gadus veciem kumeļiem. Tie visi lielākā vai mazākā mērā dabūti vienā sugā, tādēļ tos pērk uz vietas: visi zina, kas tā par mantu."
Mendelhols aizjāja, un pie viņiem ar daiļu ķēvīti, smalkām kājām piejāja veterinārs Henesijs, kuru Diks iepazīstināja ar viesi.
"Es dzirdēju, ka misis Foresta grib apskatīt kumeļus," viņš teica, "gribēju viņai parādīt Stirniņu. Pēc nedēļas viņa varēs uz tās jāt. Kuru zirgu viņa lika šodien apseglot?"