"Frantu," Diks atteica un paredzēja, ka veterinārs tam nepiekritīs; Henesijs noraidoši pakratīja galvu.
"Nekad es nepiekritīšu, ka sievietēm ļauj jāt ar ērzeļiem," veterinārs norūca. "Un Frants pie tam vēl ļoti bīstams. Kaut viņa ciltskoks ir cienījams, bet viņš ir ļoti ļauns. Misis Foresta gan varētu jāt ar Frantu vienīgi tad, ja tam uzmauc uzpurni. Un viņš mii ari spert, bet pie pakaviem taču spilvenus piesiet nevar."
"Tā jau ir," Diks mierinādams teica, "bet būtu jūs redzējuši, kādi viņai laužņi, viņa ar to nejokos."
"Kad tikai Frants kādā jaukā dienā nedabū viņu gar zemi un neuzgāžas pats virsū," veterinārs joprojām rūca, "es gan būtu īsti priecigs, ja viņa iemīļotu Stirniņu. Tas ir īsts dāmas zirgs. Ugunīga, bet pavisam bez niķiem. Lielisks zirdziņš! Vēl gan tada draiskulīga, bet nekas, pieradīs! Acis gan vajadzēs vienmēr vaļā turēt, — nav nekāds manēžas kleperis."
"Nu, aizjāsim, paskatīsimies," Diks teica. "Ja viņa ar Frantu iejās starp tiem jaunajiem, tad tik dabūs mācību. Viņai jau tur ļoti patīk," viņš teica pret Greiamu pagriezies. "Visi mājas un jājamie zirgi audzētavā viņu ļoti interesē, un viņai arī ir lieliski panākumi; es pats nezinu, kā viņa to izdara. Tas ir tas pats, kā kad jauna meitene iemaldītos eksperimentālā laboratorijā un sāktu jaukt dažādas sprāgstvielas un nejauši viņai iznāktu visstiprākās kombinācijas, pie kurām tikuši tikai ķīmiķi jau sirmām galvām."
Viņi visi tris nogriezās no lielceļa un jāja tālāk pa sānceliņu, tad iegriezās mežā, kur čaloja pļāpīgais strautiņš, pēc tam izjāja plašās viļņojošās ganībās. Vispirms Greiams pašā viņā galā ieraudzīja bezgala daudzus vienu un divus gadus vecus kumeļus, kuri ziņkāri uz viņiem noskatījās, bet tuvāk uz vidu viņš redzēja "mazo saimnieci" uz zeltainbēra tīrasiņu ērzeļa Franta, kas bija sacēlies pakaļkājās un skaļi zviegdams, priekškāju pakaviem kārpījās pa gaisu. Jātnieki apturēja zirgus un skatījās, kas notiks.
"Ērzelis viņu vēl nosviedis," veterinārs drūmi rūca. "Tas ir liels nelietis."
Bet taisni tai bridi Paola, nemanīdama, ka kāds piejājis, ar īsta kavalērista spēku piespieda Frantu uz vietas nolaist priekškājas zemē, kā klājas krietnam četrkājim; tad viņš nemierīgi mīņājās un nikni kožļāja iemauktus.
"Vai tu neriskē par daudz?" Diks klusu pārmeta, kopā ar citiem piejājis pie viņas.
"O, nebīsties, gan es tikšu galā," viņa caur cieši sakostiem zobiem čukstēja, bet Frants bija pavisam atliecis ausis atpakaļ un ļauni zibsnīja acīm, zobus atņirdzis; tas katrā ziņā būtu iekodis Greiamam kājā, ja viņa to laikā neatrautu sāņus, cieši iecērtot piešus sānos. Zirgs nodrebēja vien, iezviedzās un īsu brīdi bija gluži mierīgs.
Diks sāka smieties.
"Veca lieta! Viņa nebīstas, un Frants to ļoti labi zina. Viņš ir ļauns, bet viņa vēl ļaunāka; viņš paliek traks, tad viņa tam rāda, ko nozīmē apzinīgs un pārdomāts niknums."
Kamēr viņi skatījās, sagaidīdami vistrakākās lietas, Frants tris reizes gribēja drāzties prom, bet Paola vienmēr ar sapratīgu, uzmanīgu roku, apdomīgi rīkodamās ar laužņiem, to savaldija, iecirta tikai piešus sānos, kamēr tas padevās un viss vienās putās, drebēdams stāvēja atkal mierīgs un rātns.
"Sveiki!" viņa sveicināja viesi, veterināru un vīru. "Domāju gan, nu esmu to pievārējusi. Jāsim apskatīt kumeļus. Pieraugiet, mister Greiam, uzmanieties! Viņš ļoti mīl kost. Labāk turieties tālāk no viņa, ja gribat līdz vecuma dienām savas kājas paglabāt veselas."
Kad Frants bija beidzis dižoties, kumeļi gluži kā pēc komandas aizskrēja kur kurais un aizdrāzās prom pa zaļo lauku, bet driz vien, ziņkārības dzīti, atkal saskrēja atpakaļ, saspiedās kopā un skatījās uz atjājušiem cilvēkiem, tad, brūnas, aušīgas ķēvītes vadīti, pienāca tuvāk un puslokā sastājās ap jātniekiem, ausīdamies vien.
Greiams kumeļus gandrīz nemaz neredzēja, viņš skatījās tikai uz Paolu viņas jaunajā lomā, vērodams lielisko, vareno, viņas uzveikto dzīvo radību, un domāja, vai ir kāda robeža viņas daudzveidībai? Taču Kalnu karalis, kaut milzīgi liels, bija rāms mājas lopiņš salīdzinājumā ar šo sātanu, kas zviedza, koda un spārdījās.
"Redzi," Paola klusi čukstēja Dikam, lai neaizbaidītu pārdrošos kumeļus. "Vai nav lieliski? Tas mana darba rezultāts." Paola pagriezās pret Greiamu. "Vienmēr mums būs šādi vai tādi trūkumi un kļūdas, — labākā gadijumā varam tikai tuvoties pilnībai, bet te ir pati pilnība. Paskatieties tikai! Viņu tēvs ir Lielais Virsaitis, — droši vien būsiet par to dzirdējis, ja pazīstat amerikāņu rikšotāju sarakstu. Kad tas kļuva kroplis, to pārdeva par sešdesmit tūkstošiem. Dažreiz mēs Virsaiti aizdevām arī citiem. Šī ķēvīte bija viņa vienīgais kumeļš šai sezonā. Bet paskatieties tikai. Tās krūtis un plaušas! Man bija jāizvēlas no daudzām ķēvēm, kas derēja ciltskokam. Tās māte nebija nekas sevišķs, tomēr es izvēlējos tieši to. Tā bija smagnēja un veca, bet vienīgā no ķēvēm, kas piederēja Lielajam Virsaitim. Tas ir viņas pirmais kumeļš, viņai bija astoņpadsmit gadu, kad atnāca pirmais kumeļš. Bet es zināju, ka viņa ir īstā. Man bija vajadzīga tikai viņa. Vajag tikai paskatīties uz Lielo Virsaiti, lai to saprastu."
"Tā bija tikai pusasiņu ķēve," Diks paskaidroja.
"Bet laba daļa no Morgana," Paola steigšus piebilda, "un prēriju zirgu svītra uz muguras. Tas būs mans pirmais lieliskais, gluži nepārspējams jājamais zirgs — es to zinu — mans sapnis, kas beidzot piepildīsies."
"Jā, skaisti jau ir," Diks apbrīnodams teica, un viņa acis iemirdzējās sirsnīgi un silti, skatoties uz kastaņu brūnuma kumeļu, kas droši tuvojās viņiem un uzmanīgi ošņāja plati ieplestajām nāsīm iemauktos cieši turēto ērzeli.