"Man labāk patiktu, ja man būtu tikai pa daļai pilnasiņu zirgi," Paola teica. "Rikšotajam jābūt skrejlaukumā, bet ikdienas vajadzībām tas ir pārāk izsmalcināts."
"Labs savienojums," Henesijs teica un rādīja uz Nimfu. "Diezgan zema auguma, tātad laba skrējēja, un diezgan gara, lai būtu laba rikšotāja. Atzišos, ka man nebija lielas uzticības šim eksperimentam, taču ar to esam ieguvuši lielisku jaunu zirgu."
"Kad biju meitene, man nebija neviena zirga," Paola stāstīja, "arī tagad dažu labu reizi nevaru nemaz ticēt, ka man ne vien ir zirgi, bet varu audzēt jaunus, radīt pavisam jaunas sugas pēc pašas ieskata. Dažreiz man tas liekas tik neticami, ka gribas atjāt šurp un pārliecināties."
Viņa pagriezās pret vīru un paskatījās uz viņu pateicības pilnām acīm. Greiams redzēja, ka gandrīz veselu pusminūti tie raudzījās viens otram acīs. Viņš sprata, kāda bauda tā ir Dikam, ja sievai tik liels prieks, kā viņam patīk viņas jaunības aizrautība un dzīvesprieks.
"Laimes bērni!" viņš nodomāja, nevis tādēļ, ka viņa namatēvam piederēja tik lieli īpašumi un ka viņš ar tiem izdarījis tik lielas lietas, bet tādēļ, ka viņam bija tik brīnišķīga sieva, kas varēja viņam tik sirsnīgi un pateicigi acīs raudzīties.
Greiams neticīgi atcerējās Ernestīnes sacīto, ka Paolai būtu jau trīsdesmit astoņi gadi, jo viņa izskatījās tik jauna, kad pēkšņi tā pagriezās pret viņiem, ar jātnieka pātagu rādīdama uz kādu melnu viengadi, kas plūca svaigo zāli.
"Paskaties, Dik, tas ir tiešs krustojums," viņa teica, "šīs kājas un pinekļi!" Pret Greiamu pagriezusies, viņa sacīja: "Gluži kas cits nekā Nimfas garie locekļi, vai nē? Bet taisni tā, kā es gribēju." Viņa klusi pasmējās, bet mazliet saīgusi. "Māte bija gaiši brūna ķēve, — gandrīz kā jauns divdesmit dolāru gabals, — un es tik ļoti gribēju no viņas pāris zirgu saviem ratiem — taisni tai pašā krāsā. Bet no tā nekas neiznāca, kaut es sapāroju to ar lielisku - sarkanbrūnu rikšotāju. Pēcnācējs iznāca gluži melns; kad vēlāk apskatīsim audzējamās ķēves, tad ievērojiet viņa brāli: magoņbrūns. Tā bija vilšanās."
Viņa rādīja uz tumšu sarķu pāri, kas ganījās abi kopā. "Tie ir divi kumeļi no Gi Dilonas pēcnācējiem — Lui Dilonas brāļa. Viņiem katram sava māte, kuras bija katra savādi sarkanbrūna; bet vai viņi lieliski nesaderas kopā? Abiem ir Gi Dilonas spalva."
Cieši pavadu turēdama, viņa uzmanigi jāja uz sava ērzeļa garām ganāmpulkam, lai nesabaiditu kumeļus, bet daži tomēr metās bēgt.
"Redziet," viņa iesaucās, "pieci no tiem ir braucamie zirgi. Pavēro, kā tie skrienot ceļ priekškājas!"
"Es būtu ļoti pārsteigts un neapmierināts, ja tu par tiem nesaņemtu četrjūga prēmiju," Diks piekrizdams teica, un atkal viņa paskatijās uz Diku starojošām, pateicigām acīm, un šis skatiens kā ass nazis iecirtās Greiamam sirdī.
"To abu mātes — tā tur vidū un tā otra tālāk pa kreisi — ir smagnējākas ķēves, bez tam, lai iegūtu vieglos zirgus, mums vēl ir izvēle starp trim citām. Viens un tas pats tēvs, piecas dažādas mātes un no šīm piecām viens labas sugas čerlapu āboliņš — tas viss vienā un tai pašā gadā — tā taču ir laime, vai nē?"
Viņas lielā interese par šiem zirgiem mazināja iedomīgo iespaidu, kādu atstāja viņas vārdi, un Diks gandrīz sāka Greiamam cildināt viņas spriedumspējas.
"Es varētu izrakņāt veselu bibliotēku par zirgiem un noņemties ar Mendeļa likumiem, lidz mana dumjā galva noreibtu; bet viņa ir ģēnijs. Viņai neviens likums iepriekš nav jāizstudē, viņa visu saprot intuitīvi. Viņai pietiek uzmest skatu zirgu baram, un tūdaļ viņa atradis istos tēvus saviem kumeļiem, viņa spēj panākt gandrīz visu, ko grib, — izņemot spalvas krāsu, vai ne, Paola?"
Viņa pasmējās, un atmirdza viņas skaistie zobi, tad Diks turpināja: "Viņai ir viena tāda ipašiba, kuras dēļ mums jānoņem cepure viņas priekšā: ja par kaut ko jāizšķiras, viņa atmet visu sievišķīgo sentimentalitāti. Viņa ir stingra un nesaudzīga kā vīrietis, ja jāizdara izvēle un jāatmet mazvērtīgie eksemplāri! Tikai ar spalvas krāsu viņai vēl neveicas. To viņas ģēnijs vēl nespēj atrisināt.
vai nē, Paola? Tev vēl kādu laiku jāapmierinās ar Dudiju un Fudiju kā braucamiem zirgiem. Jā, starp citu, kā klājas Dudim?
"Atkal viss kārtībā," viņa atbildēja, "par to jāpateicas misteram Henesijam."
"Nebija jau nekas nopietns," veterinārs piebilda. "Dudim tikai nebija īsti labas apetītes. Tās bija vairāk bailes no zirgu puiša."
13
No ganībām līdz peldētavai Greiams turējās tik tuvu Paolai, cik vien to atjāva ļaunais Frants, bet Diks ar Henesiju jāja pa priekšu, runādami par praktiskiem darbiem.
"Visu mūžu mani moca bezmiegs," Paola stāstīja Greiamam, ar vienu piesi kutinādama Franta sānus, lai tas atkal nesāktu trakot. "Bet agri es mācījos savaldīt savus nervus un neļaut drūmām domām sevi nomākt. Jau no pašas bērnības es pieradu tai laikā nodarbināt savu garu, tā ka man par to ir prieks. Tikai tā es varēju uzveikt savu ienaidnieku, jo zināju, ka visu mūžu netikšu no viņa vaļā. Vai esat mācījies, — bet tas jau pats par sevi saprotams, — sevi pārvarēt ar iekšēju, apziņai netveramu spēku palīdzību?"
"Jā gan, ja vien es šos spēkus nenomācu," Greiams atbildēja un raudzījās uz viņas sārto seju, kur bija izspiedušās sīkas sviedru lāsītes no nerimstošās cīņas ar nevaldāmo ērzeli. Trīsdesmit astoņi gadi! Vai tikai Ernestīne nav samelojusies? Tā neizskatījās pat ne divdesmit astoņus gadus veca…
"Tieši tā," viņa turpināja. "Ja vien nenomācam šos spēkus. Ja tiem ļaujamies, ja peldam tiem līdzi, lai atkal iznirtu no ūdens. To man iemācīja Diks. Tāpat ir ar manu bezmiegu. Ja mani uztraukuši kādi tieši notikumi un es nevaru aizmigt, tad es padodos un no sarežģītiem iespaidiem drizāk dodos līdzi zemapziņas straumēm. Ne vien ļauju, bet pat palīdzu savai dvēselei, lai tā plaši un daudzpusigi pārdzivo visu, kas man neļauj aizmigt. Piemēram, vakarējais gadijums ar Kalnu karali. Naktī es to visu pārdzīvoju; sākuma taisni tā, kā bija istenībā, tad kā vērotājs atceros ainu — tāpat kā citas meitenes, kā kovbojs, jūs un, galvenokārt, mans virs. Tad manā fantāzijā paveras vairākas ainas, vairākas gleznas, kuras tad salieku pie sienas un skatos, it kā redzētu tās pirmoreiz. Tad es iedomājos dažādus skatītājus: pļāpīgas vecmeitas un sakaltušus vecpuišus, līdz augstāko aprindu meitām un jauniem grieķiem pirms gadu tūkstošiem."