"Beidzot man ienāca prātā, kā tas skanētu mūzikā, un es komponēju mūziku visām ainām, nospēlēju to uz klavierēm, iedomājos, kā to atskaņotu stīdzinieki vai kareivju ragu orķestris. Es deklamēju to, nodziedāju kā dziesmu un pēc daudzām nogurdinošām stundām, pašai nemanot un nejūtot, biju aizmigusi un atmodos šodien ap pusdienas laiku! Kad pēdējo reizi dzirdēju pulksteni sitam, bija seši. Sešas stundas nepārtraukta miega, — tas ir liels laimests manā miega loterijā."
Kad Paola beidza savu stāstu, Henesijs aizjāja pa citu ceļu, bet Diks pagaidija sievu un jāja otrā pusē viņai līdzās.
"Nu, Evans, vai gribat saderēt?" viņš teica.
"Uz ko? Uz ko un ar kādiem noteikumiem?"
"Uz cigāriem, līdzīgās daļās, — ka jūs Paolu desmit minūtēs zem ūdens nesaķersiet, nē, piecās, jo jūs, cik atceros, esat labs peldētājs."
"Nē jau, dod viņam lielākas izredzes!" Paola teica. "Ar desmit minūtēm nepietiek, — nogurs."
"Tu viņu nepazīsti," Diks pretojās. "Un tu nepareizi novērtē manus cigārus. Viņš ir lielisks peldētājs, kanaku uzvarētājs, tu taču zini, ko tas nozīmē."
"Man gan vajadzēja par to padomāt, varbūt viņš mani panāks jau kraulā, pirms īsti būšu sākusi peldēt. Nu tad izstāsti man par viņa varoņdarbiem un uzvarām."
"Pastāstīšu tev tikai vienu gadījumu, par kuru vēl šodien runā Marķīza salās. Tas bija 1892. gadā, viesuļvētras laikā. Toreiz viņš nopeldēja četrdesmit jūdžu piecās stundās, — tikai viņš un vēl kāds aizsniedza sauszemi. Visi bija iedzimtie, kanaki. No baltajiem bija tikai viņš viens pats, tomēr visus pārspēja: visi kanaki noslīka."
"Man liekas, tu teici, ka bijis vēl viens?" Paola pārtrauca.
"Tā bija sieviete," Diks atteica. "Visi kanaki noslīka."
"Un tā sieviete bija no baltajām?" Paola vaicāja tālāk.
Greiams ātri paskatijās uz Paolu, un, kaut viņa to vaicāja vīram, tā pagriezās pret viņu. Greiams palieca galvu uz Paolas pusi, un viņas vaicājošais skatiens satikās ar tā aso skatu.
Tikpat stingri viņš izturēja tās skatienu un atbildēja:
"Viņa bija no kanaku cilts."
"Pie tam vēl karaliene, kā jums tas tik!" Diks piebilda. "Īsta karaliene, no sensenas iedzimto cilts. Hua-Hoas salas karaliene."
"Vai tikai senās karaliskās asinis nedeva viņai pārdabigo spēku?" Paola vaicāja. "Vai arī jūs viņai palīdzējāt?"
"Man liekas, mēs palidzējām viens otram, vismaz kad jau tuvojāmies zemei," Greiams atbildēja. "Mēs abi brīžiem zaudējām samaņu, drīz es, drīz viņa, jo bijām galigi pārguruši. Aizniedzām zemi, kad saule jau rietēja, tas ir, drīzāk gan ne zemi, bet slīpu klints sienu, pret kuru augstu šļācās un šķīda viļņu.bangas, kad dienvidaustrumu vējš tās dzina krastā. Viņa mani satvēra un peldot sāka raustīt, lai atjēdzos, jo es gribēju iepeldēt tieši bangās, bet tad mēs abi būtu beigti. Kaut kā viņa prata man iedvest, ka zina, kur mēs esam, ka straume plūst gar krasta malu uz rietumu pusi un pēc pāris stundām aiznesīs mūs lidz tai vietai, kur varēsim tikt malā. Es zvēru, ka tās pāris stundas es vai nu nogulēju, vai biju bez samaņas; kad atjēdzos un pamanīju, ka viļņi vairs nešņāc, tad arī viņa bija zaudējusi samaņu un man vajadzēja viņu sapurināt, lai tā atjēdzas. Pagāja vēl trīs stundas, tikai tad tikām uz smiltim. Kur izrāpāmies no ūdens, turpat ari aizmigām. No rita uzmodāmies,, kad saule tveicēja nogurušo miesu. Mēs ielīdām savvaļā augošo banānu koku ēnā, uzgājām kādu avotu ar skaidru ūdeni un atkal nogulējām lidz rītam. Viņa vēl gulēja, kad mūs uzgāja kanaku mednieku pulks, kas dzinās pakaļ kalnu kazām."
"Es varu saderēt," Diks teica, "ka vairāk palīdzējāt jūs, jo jūs taču noslīcinājāt veselu kanaku komandu."
"Viņai gan vajadzēja būt jums visu mūžu pateicīgai," Paola teica. "Nesakiet, ka viņa nebija skaistule, zeltainbrunete, jauna dieviete."
"Viņas māte bija Hua-Hoas salas karaliene," Greiams atteica. "Viņas tēvs — ļoti cienījams anglis, klasiskās filoloģijas zinātnieks. Viņas māte tad jau bija mirusi, un Nomare pati bija karaliene. Viņa, patiesi, bija jauna un skaistākā sieviete, kādu vien var iedomāties. No sava tēva tā bija mantojusi ne zeltainbrūnganu, bet gandrīz baltu ādas krāsu ar zeltainu nokrāsu. Bet jūs droši vien šo stāstu jau būsiet dzirdējusi…"
Viņš apklusa un vaicādams paskatījās uz Diku, bet tas tikai pakratīja galvu.
Tai brīdī viņi izdzirda aiz kokiem ūdeni šļakstam, tātad peldētava vairs nebija tālu.
"Jums kādreiz man jāizstāsta tas lidz galam," Paola teica.
"Diks to visu zina. Nesaprotu, kādēļ gan viņš jums to nav izstāstījis."
Viņa paraustīja plecus.
"Droši vien nebija laika vai negadījās."
"Bet tas notikums ir plaši pazistams," Greiams smējās. "Varbūt jūs nezināt, es vienu laiku biju, nu, kā taču to sauc, laikam morganātisks — karalis Kanibālu salās vai, vismaz, kādā paradīziskr skaistā Polinēzijas salā."
Un viņš, dziedādams kādu skaistu melodiju par pērļainiem viļņiem un opāla mirdzu, veikli nolēca no zirga.
Paola vēroja Frantu, kas tikko neaizķēra zobiem Greiama kāju, un gaidīja, kamēr piejāja Diks, palīdzēja tai nokāpt un piesēja ērzeli.
"Uz cigāriem? Arī es piedalos! Nē; jūs viņu nesaķersiet!" Bērts Venraits sauca, stāvēdams uz pēdu četrdesmit augstām staklēm, kur bija ierīkota atlēktne. "Pagaidiet mani!"
Viņš nolēca ar galvu uz leju un ar profesionāla peldētāja veiklību līda zem ūdens. Jaunās meitenes viņam vētraini uzgavilēja.