"Lieliski! Jūs skaisti balansējat," Greiams viņu uzlielīja, kad tas izlīda no ūdens.
Bērts pūlējās izlikties vienaldzīgs pret uzslavu, kaut tas viņam labi neizdevās, un sāka runāt par Dika ierosinātām derībām.
"Nezinu, Greiam, cik jūs labs peldētājs," viņš teica, "bet ari man gribētos dabūt vienu cigāru."
"Mēs ari gribam piedalīties," sauca Ernestīne, Lisija un Rita, visas reizē.
"Uz konfektēm, cimdiem vai uz ko citu, kā jums nav žēl," Ernestīne teica.
"Bet es nemaz nezinu, kāds ir misis Forestas rekords," Greiams sacija, kad deribas bija noslēgtas. "Bet, ja pēc piecām minūtēm…"
"Pēc desmit," Paola izlaboja. "Mēs sāksim katrs no sava gala. Ja tikai ar pirkstu piedursieties, tad būsiet saķēris. Liekas, noteikumi diezgan taisnigi."
Greiams sajūsmināts skatijās uz viņu. Viņa nebija vis baltā triko kostīmā, kas viņai, acīm redzot, bija peldei kopā ar meitenēm, bet ļoti koķetā zilā viegla zīda kostīmā ar zaļu noskaņu, kas bija ļoti līdzīga ūdens krāsai. Galvā viņai bija glīta peldu cepurīte.
Rita turēja pulksteni, un Greiams gāja uz četrdesmit piecus metrus garās peldētavas viņu galu.
"Pielūko, Paola," Diks brīdināja, "ja tu tikai mazliet gribēsi riskēt, viņš tevi noķers. Viņš taču ir īsta zivs."
"Es ticu, ka Paola uzvarētu arī bez caurules," Bērts viņas vietā atbildēja. "Un es gribu derēt, ka viņa nirst labāk nekā viņš."
"Tad tu pazaudētu," Diks atbildēja. "Es redzēju klintis Hua-Hoā, no kurām viņš nolēca. Tas bija pēc karalienes Nomares nāves. Viņš nolēca no Pauvi galotnes — tieši trīsdesmit astoņus metrus augstu. Un lēcot viņam vajadzēja uzmanīties, lai neatsistos pret diviem zemākiem klinšu akmeņiem, no kuriem virsējais, pēc kanaku paražām, bija augstākā nolēktuve. Rita, sataisies. Kad sākas minūte, dod signālu."
"Mazliet kauns tādu peldētāju izjokot," Paola paklusu teica savējiem, vienā peldētavas galā stāvēdama, signālu gaidot, kad viņu no Greiama šķīra viss baseina garums.
"Var gadīties, ka viņš tevi noķer, pirms tu nepagūsi nospēlēt savu triku," atkal Diks viņu brīdināja. "Nu?" mazliet uztraukts viņš vaicāja Bertām. "Vai viss kārtībā? Citādi Paolai sekundes piecas var klāties grūti, kamēr tiek ārā."
"Esiet bez rūpēm," Bērts viņu mierināja. "Es pats ielīdu. Caurules ir pilnīgā kārtībā. Gaisa pietiek."
"Vai gatavi?" Rita sauca. "Sāciet!"
Greiams pieskrēja kā sacīkšu skrējējs, kamēr Paola steidzās pa kāpnēm uz augstāko lēktuves platformu. Kad viņa bija sasniegusi pašu augstāko platformu, viņš bija uz apakšējā šķērskoka. Kad viņš vēl bija pusceļā, Paola piedraudēja tūliņ lēkt lejā, un viņš nekāpa tālāk, bet apsēdās uz sešus metrus augstās platformas, būdams gatavs viņai tūlīt sekot ūdenī. Viņa tam uzsmaidīja, bet vēl nelēca.
"Laiks aiziet, — dārgās sekundes iet zudumā," Ernestīne deklamēja.
Viņš gribēja kāpt augstāk, bet Paola, piedraudēdama tūliņ nolēkt, aizdzina viņu atpakaļ uz vidējās platformas. Bet ilgi Greiams nekavējās. Nolēmis, ka viņam jātiek augšā, viņš kāpa vēl, un Paola, kas stāvēja gatava lēcienam, vairs nevarēja viņu atgriezt atpakaļ. Viņš cerēja deviņus metrus augsto platformu sasniegt, pirms viņa pagūs nolēkt, un viņa saprata, ka nebūs gudri to gaidīt. Viņa metās lejā ar atpakaļ atliektu galvu, saliektām un cieši pie krūtīm piespiestām rokām, kopā saspiestām un taisni izstieptām kājām. Viņa metās uz priekšu horizontāli lejā.
"Tieši kā Anete Kelermane," Bērts Venraits apbrīnodams iesaucās.
Greiams palika stāvot, lai noskatītos lēcienu, un redzēja, ka dažas pēdas virs ūdens Paola Foresta pielieca galvu, izstiepa rokas un salika tās lokā pār galvu, lai leņķī brāztos tālāk, jo tā vislabāk šķelt ūdeni. Tanī pašā acumirklī, kad viņa ienira ūdenī, viņš uzlēca uz deviņus metrus augstās platformas un gaidīja.
No šejienes Greiams saredzēja ūdenī Paolas ķermeni, kas pilnā gaitā peldēja uz baseina viņu galu, un tikai tad pats laidās ūdenī. Viņš bija pārliecināts, ka peld ātrāk par viņu, un ar līdakas lēcienu sasniedza ūdeni sešus metrus tālāk nekā viņa.
Tieši tai bridi Diks iebāza ūdenī divus plakanus akmeņus un tos sasita vienu pret otru. Tas bija signāls Paolai, ka jāmaina taktika. Greiams dzirdēja troksni un nodomāja, kas gan tas varētu būt. Traki ātri viņš devās uz baseina otru galu. Meitenes sāka plaukšķināt, un viņš ieraudzija, ka mazā dāma viņā galā izkāpj no ūdens.
Atkal viņš skrēja gar baseinu, un atkal viņa uzkāpa lēktnes platformā. Šoreiz ar savu izturību viņš tika tai priekšā, tā ka viņai vajadzēja uzskriet sešus metrus augstajā platformā. Viņa nekavējās, lai ieņemtu pozu, bet tūliņ metās ar galvu ūdenī un peldēja uz baseina rietumu malu.
Sasniedzis baseina sānu malu, Greiams izrāpās no ūdens. Viņa nekur nebija redzama. Viņš izstiepās taisns, ieelpoja gaisu un sagatavojās lēcienam. Bet viss bija klusu.
"Septiņas minūtes!" Rita izsaucās. "Ar pusi! Astoņas! Puse klāt!"
Bet Paolas kā nav, tā nav. Greiams saņēmās, lai neuztrauktos, jo neviens cits nebija izbijies.
"Esmu pazaudējis," viņš teica, kad Rita vēstīja: "Deviņas minūtes!"
"Viņa palikusi vairāk nekā divas minūtes zem ūdens, bet jūs visi esat gluži mierīgi, tādēļ ari es neuztraucos," viņš sacija. "Man paliek vēl viena minūte: varbūt es vēl nebūšu pazaudējis," viņš jautri teica un atkal laidās ūdenī.
Viņš panira dziļi zem ūdens, pagriezās uz vieniem sāniem un rokām sāka taustīt baseina betona dibenu. Pusdziļumā, trīs metrus zem ūdens, cik viņš varēja spriest, viņa rokas pieskārās pie kāda cauruma sienā, un, pārliecinājies, ka tur priekšā nav sietiņa, viņš peldēja droši tālāk. Bet gandrīz tūliņ pat viņš juta, ka sāk celties augšā, bet, lēni, uzmanīgi izniris un nokļuvis bezgalīgā tumsā, viņš sāka visapkārt grābstīties rokām, pūlēdamies nešļākt ūdeni, netrokšņot.