Pēkšņi viņa pirksti pieskārās pie aukstas, gludas rokas, kura, sajuzdama nejaušo pieskārienu, drudžaini atrāvās, un tai pašā brīdī atskanēja skaļš izbaiļu kliedziens. Viņš vairs roku nelaida vaļā un sāka smieties, tad iesmējās ari Paola, — un viņš nodomāja, ka šo smieklu dēļ vien viņā var iemīlēties.
"Jūs mani tiešām izbiedējāt," viņa teica. "Tik klusu piezagties, bet es biju tūkstoš jūdžu tālu prom no šejienes, sāku sapņot."
"Par ko?"
"Vaļsirdīgi sakot, es biju iedomājusies kāda apģērba projektu, mīkleņu krāsas samta tērpu, garām slaidām līnijām, smagiem nespodriem zelta apšuvumiem, tresēm utt. Un vienīgā rota — gredzens, ar milzīgu rubīnu dūju asins krāsā, kuru Diks pirms gadiem man uzdāvināja, kad braucām ar kuģi AII Away."
"Vai ir pasaulē kas tāds, ko jūs neprastu?" viņš smaidīdams vaicāja.
Arī viņa smējās, un viņu abu smiekli savādi noskanēja tumsā.
"Kas jums to pateica?" pēc kāda briža viņa jautāja.
"Neviens. Pēc tam kad jūs divas minūtes bijāt zem ūdens, es apķēros, ka tur vajag būt kādam trikam, un sāku meklēt."
"To Diks izdomāja. Vēlāk piebūvēja. Viņam bezgala daudz visādu izdomu. Viņš lieliski uzjautrinās, nobaidīdams lidz histērijai pavecākas dāmas! — sasauc viņu dēlus vai dēlu dēlus sev lidzi peldēties, un visi te paslēpjas. Bet pēc tam, kad daža laba no viņām aiz bailēm vai nomira, viņš atmeta šos jokus vai, vismaz, sāka meklēt solidākus savas izdomas upurus, piemēram, jūs. Gadijās reiz arī, ka pie mums viesojās kāda Ernestīnes draudzene, jauna meitene, vēl skolniece. Nezin kā bija meiteni nolikuši pie pašas caurules, bet Diks nolēca no platformas un atpeldēja šurp, lidz caurules otram galam. Pēc dažām minūtēm, kad viņa gandrīz zaudēja samaņu, domādama, ka Diks noslīcis, viņš pa cauruli sāka ar to runāt briesmīgā aizkapa balsi, un meitene uzreiz patiesi zaudēja samaņu."
"Nu, tad gan arī bijusi bailīga," Greiams teica.
"Vai zināt, neko daudz viņu nevar vis vainot," Paola aizstāvēja. "Vispirms, viņa bija ļoti jauniņa, gadu astoņpadsmit, otrkārt — viņa "dievināja" Diku, kā jau skuķiem pienākas. Tā viņas visas iemīlas manā virā. Jo Diks pats ir gluži kā skolas zēns, kad sāk plosīties, un meitenes nemaz nevar saprast, ka viņš ir daudz pieredzējis, pārbaudīts, strādīgs un jau pavecāks kungs. Šai gadījumā tikai bija neveikli, ka nabaga meitene, vēl isti neatžirgusi no bezsamaņas, nepaguvusi aptvert, kas notiek, jau visiem parādīja savas sirds noslēpumu. Būtu jūs redzējis, kāds Diks izskatījās, kad meitene izpļāpājās…"
"Ei, vai tad jūs pa nakti gribat tur palikt?" Bērts Venraits sauca caurulē, it kā pie pašām viņu ausim.
"Kungs Dievs!" Greiams izsaucās, nodrebēja un neviļus satvēra Paolu aiz rokas, bet tūdaļ ari atviegloti nopūtās: "Kā viņš mani izbiedēja! Jūsu meitene nu ir atriebta."
"Bet nu gan būs laiks atgriezties virszemē," viņa uzaicināja. "Grūti iedomāties jaukāku vietu kur papļāpāt."
Kaut bija pavisam melna tumsa, pēc dažām vāji sadzirdamām skaņām Greiams noprata, ka Paola apgriežas un ienirst ūdenī ar galvu uz leju, un neviļus nodomāja, cik gan skaisti viņa to izdarīja.
"Jums kāds to izstāstījis!" bija pirmie Berta vārdi, kad Greiams iznira no ūdens un izkāpa malā.
"A-a! tad jūs bijāt tas nelietis, kas zem ūdens klaudzināja ar akmeņiem!" Greiams viņam uzbruka. "Ja es būtu pazaudējis, es tagad apstrīdētu visas tās derības. Tā ir sazvērestība, blēdība."
"Bet jūs taču esat uzvarējis!" Ernestīne iesaucās.
"Protams, ka esmu uzvarējis; tādēļ ari nedomāju jūs un visu jūsu blēžu baru iesūdzēt, tas ir, ja jūs bez kādām izrunām samaksāsiet, kas man pienākas. Lūdzu, cigāru kasti šurp!"
"Cienits kungs, tikai vienu cigāru!"
"Nē, visu kasti!"
"Nāciet skrieties!" Paola uzsauca. "Spēlēsim vistiņas. Ķeriet." Viņa viegli uzsita Greiamam pa plecu un metās ūdeni. Viņš nepaguva vēl tai sekot, kad Bērts to saķēra un apgrieza apkārt, un viņam bija jāķer citi; bet viņš iesita Dikam, pirms tas vēl nepaguva aizskriet prom. Diks pāri visai ūdens tvertnei dzinās pakaļ sievai, un, kad ari Bērts ar Greiamu dzinās viņiem pakaļ, meitenes uzkāpa augšā uz platformas un sastājās daiļā lokā.
14
Donalds bija vājš peldētājs, tādēļ ūdens turnirā nepiedalījās, toties pēc pusdienas prata piekļūt pie saimnieces un piesēdināt viņu pie klavierēm, kas Greiamam ne visai patika. Sabrauca vēl jauni viesi, brīvi, vienkārši, bez kādām ceremonijām, kā jau Lielajā Mājā bija parasts: tur bija kāds jurists Ādolfs Veils, kuram bija ar Diku jāparunā kādas lielākas prasības lietā par kādām tur tiesībām uz ūdeņiem; tieši no Meksikas bija atbraucis Džeremijs Brekstons, Forestam piederošo Harvesta grupas zelta raktuvju ģenerāldirektors; mūzikas un teātra kritiķis Edvins O'Hais, sarkanmatis-īrs un Čansijs Bišops, Sanfrancisko avīzes izdevējs un redaktors, Dika universitātes biedrs, kā Greiams no viņu sarunām noprata.
Dažus no viesiem Diks nosēdināja pie viņa paša izgudrotās azarta kāršu spēles, un spēlētāji bija ļoti uztraukti un neparasti pārdroši, kaut augstākā paspēles summa bija ierobežota ar desmit centiem, un bankas turētājs, ja viņam ļoti laimējās, varēja laimēt vai zaudēt apmēram deviņdesmit centu. Katra partija ilga minūtes desmit. Viesi spēlēja pie lielā galda istabas viņā galā, un tur valdīja milzīgs troksnis un ķildas. Dažs aizņēmās, dažs palika parādā, un visiem trūka sīknaudas.
Spēlē varēja piedalīties tikai deviņi spēlmaņi, un nebija īsti labi kur sēdēt, tādēļ Greiams tikai dažreiz spēlēja lidzi Ernestīnes kārtij, aizvien tomēr paraudzīdamies uz garās istabas viņu galu, kur Paola ar vijolnieku spēlēja Bēthovena sonātes un Delība baletus. Brekstons ierosināja lielāko laimesta summu paaugstināt līdz divdesmit centiem, bet Diks, kas jau bija paspēlējis veselus četrus dolārus un sešdesmit centus, protestēja un žēlīgi lūdzās, lai nodibina "fondu", no kura samaksāt par apgaismi un istabas iztīrīšanu rīt no rīta. Arī Greiams bija paspēlējis piecus centus un, dziļi nopūzdamies, teica Ernestīnei, ka gribot mazliet pastaigāties pa istabu, varbūt tad būšot vairāk laimes.