"Es jums to jau pareģoju," vina paklusi teica.
"Ko?"
Viņa nozīmīgi paskatījās uz Paolu.
"Nu man tiešām jāiet," viņš atbildēja, Šo skatu pareizi saprazdams.
"Un ja es teikšu, ka jums nebūs drosmes?"
"Ja jūs tā teiksiet, tad man tiešām nebūs drosmes."
"Labi, tad es saku, ka jums nav drosmes."
Viņš pakratīja galvu.
"Jau agrāk gribēju iet taisni turp un dabūt to vijolnieku prom. Manu apņēmību jau par vēlu grozīt. Redziet, misters O'Hais gaida, cik jūs liksiet."
Izklaidīgi Ernestīne lika desmit centu, bet nezināja pat, vai laimējusi vai zaudējusi, jo viņa tikai vēroja, kā Greiams iet uz istabas viņu galu, kaut ļoti labi redzēja, ka viņu atkal novēro Bērts Venraits. Bet savukārt ne Bērts, ne arī kāds cits no spēlmaņiem nemanīja, ka Diks, kuru visi apbēra dažādiem amizantiem un asprātīgiem jokiem, par kuriem visi no sirds smējās, redzēja ik šikāko kustību tai siržu spēlē, kurā noskatījās smaidošām acīm.
Ernestīne bija mazliet garāka par Paolu, bet droši vien ar laiku būs krietni apaļākām formām: viņa bija īsta gaišmate, skaidru veselīgu sejas krāsu, ko saule bija mazliet zeltainu padarijusi, un smalku vieglu sārtumu vaigos, kāds mēdz būt meitenēm ap deviņpadsmit gadiem. Likās, var gandriz saredzēt cauri pirkstu, plaukstu, roku, kakla un vaigu maigiem, bālisārtiem ādas audiem. Un Diks skaidri redzēja, ka brīnišķīgi sārtais dzidrums pārklājās ar maigu siltumu, kad viņa noskatijās, kur paliek Evanss Greiams. Diks saprata, ka meitenes sirdi mostas kāds sapnis, kuru viņa pati vēl īsti nenojauž.
Viņa raudzījās uz Greiamu, viņu apbūra tā majestātiskais stāvs un gaita, augstu paceltā galva, ar nevērīgu grāciju uz pieres noslīdošie zeltainie bronzas mati, un viņai gribējās tiem pieglaust savus pirkstus. Agrāk tādu vēlmi viņa nekad nebija izjutusi.
Arī Paola, kad uz īsu brīdi pārtrūka viņas strīds ar vijolnieku, neviļus pavērās, kur naca Greiams, un arī viņa ar sirsnīgu patiku vēroja, cik daiļas viņa kustības, cik cēli tas tur galvu ar savvaļā izirušām matu cirtām, cik tīri viņa gludie bronzas krāsas vaigi, cik lieliska piere, iegarenās acis ar mazliet pievērtiem plakstiem, kāds viņš gandrīz bērnišķīgi skumjš, un kā skumjas izgaist, kad viņš laipni pasmaida. Šo smaidu jau daudzreiz viņa bija pamanījusi, — tas bija neatdarināmi brinišķigs smaids, un acis iemirdzējās maiga, laipna gaisma, ap lūpu kaktiņiem savilkās daudzas labsirdīgas grumbiņas. Tādu smaidu redzot, ari visi citi neviļus smaidīja pretim, vismaz Paola sajuta, ka viņa smaida, atbildot uz Greiama smaidu.
Tomēr visu laiku viņa turpināja sākto sarunu ar vijolnieku, jo, acim redzot, bija nodomājusi šo vakaru ziedot viņam, — parunājusi ar Greiamu tikai dažus vārdus, viņa tūdaļ atkal sēdās pie klavierēm, un kā svaigs vējš pa istabu plūda ungāru deju motivi, kurus viņa spēlēja ar tādu aizrautibu un tīri čigānisku draiskulību, ka viņš, ar cigāru zobos tīksmi nosēdies uz plodzes spilveniem, atkal un atkal brīnījās, cik daudzkrāsains un daudzveidīgs viņas talants. Aiz pieklājības viņš tur varēja palikt tikai dažas minūtes un tad atgriezās pie spēlmaņiem.
Mazliet vēlāk, kad beidzās azarta spēle, Bērts ar Lisiju Destenu izjauca viņai Bēthovena "Sonater Pathetique" adagio, improvizēdami patētisku pantomimu, kura bija tik smieklīga, ka pati Paola sāka no visas sirds smieties un aizgāja no klavierēm. o
Viesi sastājās garās grupās. Diks, Rita, Bišops un Veils nosēdās pie bridža. Donaldam vajadzēja atļaut Paolai pievienoties jauniešiem, kuri Džeremija Brekstona vadībā to saņēma ar gavilēm; Greiams un O'Hais vieni paši apsēdās uz palodzes, un pēdējais no viņiem sāka runāt par teātra kritiku.
Tad grupa pie klavierēm sāka korī dziedāt havajiešu dziesmas, pēc tam dziedāja ari Paola viena, pati pavadīdama, un tad Greiams ar prieku nodomāja, ka nu viņš atradis viņas vājāko vietu. Viņa lieliski spēlē klavieres, lieliski jāj, lieliski prot peldēt un zem ūdens nirt, bet par lielisku dziedātāju viņu nevarēja saukt. Tomēr šo spriedumu tam driz vien vajadzēja grozīt. Izrādījās, ka viņa ir lieliska dziedātāja, un, ja arī dziedāšanu var saukt par vājāko no viņas spējām, tad tikai salīdzinošā nozimē. Balss viņai, patiesi, nebija diezin cik spēcīga un plaša, bet tīkama, daiļskaniga, tā paša siltuma apdvesta, kas padarīja tik apburošus viņas, smieklus, bet tai nebija spēka, plašā plūduma, bez kā nav iedomājama lieliska balss.
Bet balss noskaņa, tembrs!.. Un Greiams kļuva domīgs. Tā bija īsta sievietes balss, pilna sievietīgas kaislības un ilgu; tur skanēja viss varenā temperamenta spēks, bet šis spēks bija apvaldits, ierobežots. Greiams nevarēja nobrīnīties vien, kā viņa prot apslēpt savas balss vājākās vietas: tā tiešām bija īsta māksla.
Un, izklaidīgi palocīdams galvu, kad īrs viņam lasīja īstu lekciju par moderno operu, tas sev jautāja: vai iespējams, ka Paola, kura tik lieliski spēj valdīt temperamentu mākslā, tikpat lieliski to spēj valdīt savu arī dziļākās jūtās? Viņš sajuta neatvairāmu tieksmi atrisināt šo jautājumu, — aiz vienkāršas ziņkārības, kā pats sev gribēja iestāstīt; bet ta nebija ziņkārībā vien; bija pamodinātas kādas dziļākas, pirmatnējākas jūtas, kas no senseniem mūžiem mīt vīrieša dabā.
Viņš juta pēkšņi pamostamies nevaldāmu kairumu, netika vairs vaļā no daudzām domām un raudzījās garās istabas viņā galā, pat uz griestu baļķiem un galeriju, kur bija dažādas trofejas vai no visas pasaules; viņš paskatījās uz pašu Šo materiālo bagātību saimnieku, uz tās sievietes vīru, kura viņu tik ļoti interesēja, uz viru, kas rotaļās un arī darbā atdeva visu savu sirdi un kura skaļie smiekli noskanēja visā istabā, kad Ritai nebija īsti labi veicies. Greiams bija pārāk vientulīgas dabas cilvēks, un šie viņa slēdzieni to nebūt nebaidīja. Aiz abstraktās problēmas, kas viņu interesēja, bija dziva sieviete, pati Paola, īsta sieviete, visa sievišķigā neatvairāmais tēls. No tā brīža,'kad viņš pēkšņi, tik negaidīti ieraudzīja viņu ūdens tvertnē milzīgā ērzeļa mugurā, ne mirkli tā vairs nedeva miera viņa fantāzijai, tā viņu gluži apbūra. Viņš nebija nekāds nepiedzivojis zēns, un sievietes tam bija jau krietni apnikušas ar savu pelēcīgo vienādību, — kāda viena, tāda otra. Satikt kādu pavisam sevišķu sievieti, kura atšķirtos no visām citām, viņa dzivē bija tas pats, kā atrast pērli simts tūkstošu vērtībā, kur tās jau zvejojušas bezgala daudzas ūdenslīdēju paaudzes.