"Jūs vēl dzīvs? Man liels prieks!" pēc kāda brīža Paola zobodamās viņam uzsauca.
Viņa taisījās iet prom kopā ar Lisiju. Pa to laiku jau bija sastādījies jauns bridža kvartets: Ernestīne, Bērts, Džeremijs Brekstons un Greiams; O'Hais ar Bišopu sēdās pie dambretes.
"Viņš patiesi ir ļoti jauks," Paola teica par iru, "tikai nevajag ļaut tam sēsties viņa jājamzirdziņa mugurā."
"Viņa zirdziņš taču ir mūzika, vai ne?" Greiams teica.
"Bet, kad viņš sāk runāt par mūziku, tad nav vairs izturams," Lisija iesaucās. "Taisni no tās viņš vismazāk sajēdz. Var cilvēku tīri traku padarit."
"Nekas, nekas," Paola mierināja, "drīz vien jūs visas gūsiet gandarījumu par to, ko viņš jums pāri nodarījis. Diks man nupat pačukstēja, lai uz rītvakaru atsaucot visus "filozofus", un jūs jau zināt, kā viņi spriež par mūziku. Viņiem viens mūzikas kritiķis būs ists un pelnīts medījums."
"Nesen Terenss teica, ka mūzikas kritiķiem taupibas laika nemaz neesot," Lisija sacīja.
"Terenss un Arons ar viņu tiks galā," Paola smējās, "nemaz nerunājot par Dar-Hialu un viņa "plastisko" mākslas teoriju, kuru viņš, protams, attiecinās arī uz mūziku."
Tai brīdī pienāca Ernestīne un aizsauca Greiamu prom, teikdama:
"Mēs visi jūs gaidām. Kārtis jau pārceltas, un jūs esat mans partneris. Un Paolai jau gribas gulēt. Atvadieties un laidiet viņu vaļā."
Paola aizgāja pulksten desmitos, bet bridža spēle turpinājās lidz vieniem naktī. Diks, brālīgi apkampis Ernestīni, atvadījās no Greiama, kuram bija jākāpj augšā tornī, un pavadija savu glīto sievas māsu lidz viņas istabai.
"Es tev gribētu ko teikt, Ernestīn," atvadīdamies viņš teica, draudzīgi un vaļsirdīgi skatīdamies uz viņu savām labsirdīgām, pelēkām acīm, bet viņa balss skanēja tik nopietni, ka Ernestīne uzreiz ieinteresējās.
"Nu, ko nu būšu izdarījusi?" viņa izstiepa lūpiņas un pasmaidīja.
"Pagaidām vēl nekā. Bet labāk neiesāc, citādi bēdas vien piedzīvosi. Tu vēl esi bērns, — tev taču vēl tikai deviņpadsmit, un tu esi jauks bērns, kuru katrs var iemīļot, katrs vīrietis uz tevi pametīs aci. Bet Evanss Greiams nav — "katrs"."
"O-ho! Lūdzu manis dēļ neraizēties, es pati zinu, kā uzvesties," viņa iekaisa un asi atcirta.
"Tomēr paklausies, ko tev teikšu. Katras meitenes dzīvē pienāk laiks, kad viņas daiļajā galviņā sāk dūkt mīlas bites. Un tad viņai vajag prast izvairīties no katras kļūdas, vajag prast iemīlēties īstajā, viņai izraudzītajā. Vēl tu neesi iemīlējusies Evansā Greiamā, tad neiemīlies arī. Viņš nav istais vīrs tev un vispār nevienai pārāk jaunai meitenei. Viņš ir jau pavecs kungs, daudz redzējis un piedzīvojis un mīlu, tas ir, romantisko mīlu un jaunos daiļos purniņus droši vien sen jau aizmirsis, kaut ari mīlējis daudzreiz vairāk, nekā milēsi tu, kaut dzīvotu savu dzīvi vai divdesmit reizes. Ja arī viņš vēlreiz apprecēsies…"
"Vēlreiz?" viņa to pārtrauca.
"Mīļā, nu jau būs piecpadsmit gadu, kopš viņš palika atraitnis."
"Un kas tad par to?" viņa ietiepīgi jautāja.
"Nu," Diks mierigi turpināja, "tas nozīmē, ka jaunības romantika viņam jau sen aiz muguras, — un cik brīnišķīga bija viņa romantika! Ja piecpadsmit gados .viņš nav otrreiz apprecējies, tad tas nozīmē…"
"Ka viņš nekad nevarēs aizmirst, ko zaudējis?" Ernestīne viņu atkal pārtrauca. "Bet tas jau vēl nenozīmē…"
"Tas nozīmē, ka jaunības romantikas skolnieka gadi viņam jau garām," Diks neatlaidigi un mierīgi turpināja. "Tikai ieskaties viņā labi un sapratīsi, ka viņam nav trūcis gadījumu un ka nevienu reizi vien skaistas, gudras, nobriedušas sievietes būs viņam devušas atrisināt to pašu uzdevumu, un viņam bija vajadzīgi visi viņa garīgie spēki, lai tiktu ar to galā. Un tomēr neviena no tām nav viņu dabūjusi savā varā. Tādēļ apdomā labi un neļaujies tādām domām. Ja tu laikus atsaldēsi savu sirdi, tu paglābsies no lielas un smagas vilšanās."
Viņš saņēma tās roku un maigi pievilka pie sevis, bet ar otru roku apskāva viņas plecu. Labu brīdi viņi neteica ne vārda, un Diks pūlējās uzminēt, ko viņa domā.
"Tu zini, mēs vecie, applaucētie vīri, kas daudz redzējuši…" viņš atkal puszobgalīgi teica, it kā atvainodamies.
Viņa nepacietīgi paraustīja plecus un dedzīgi izsaucās:
"Un tikai jūs vien esat ko vērts. Tie jaunie ir tikai tādi pienapuikas, vairāk nekas. Viņi pilni dzīvesprieka, dzied un dej, ālējas kā kumeļi. Bet viņiem nav nekādas noteiktības. Meitenes nevar uz viņiem raudzīties kā uz sapratīgu, pārbaudītu gara spēku, vārdu sakot — viņiem trūkst īstas vīrišķības."
"Es saprotu," Diks domu pilns teica. "Bet, lūdzu, neaizmirsti arī lietas otru pusi. Jūs, straujās, jaunās meitenes, uz vecākiem viriešiem atstāsiet taisni tādu pašu iespaidu. Viņi var uz jums gan raudzīties kā uz rotaļlietiņām, kā uz daiļiem bērniem, kuriem patīkami pastāstit visādus jaukus nieciņus, bet kā uzšāvām dzīvesbiedrēm viņi nekad uz jums neskatīsies, jūs nevarat tiem būt sapratīgi draugi, kuriem viņi varētu uzticēt visus savus priekus un — ari bēdas… Dzīve ir vesela zinātne, kas rūpīgi jāmācās. Un tie vecākie kungi to mazliet jau paguvuši iemācīties. Bet tādi putniņi kā tu, Ernestīn… Vai tu jau esi daudz iemācījusies?"