"Pastāsti man," viņa pēkšņi gandriz traģiski lūdzās, "par to jaunības romantiku pirms piecpadsmit gadiem, kad viņš vēl bija jauns."
"Pirms piecpadsmit? Nē, pirms astoņpadsmit gadiem," Diks teica. "Trīs gadus tie bija nodzīvojuši laulībā, kad viņa nomira. Tad padomā pati. Viņus salaulāja anglikāņu mācītājs, un viņi dzivoja laimīgā laulībā jau tad, kad tu vēl tikai pirmoreiz ieraudzīji Dieva pasauli."
"Ja, ja — stāsti tālāk," viņa nervozi skubināja. "Kāda viņa izskatījās?"
"Viņa bija brīnišķi skaista; tumšzeltainu ādas krāsu; jauktām asinīm; kādas Polinēzijas salas karaliene; viņas māte bija karaliene pirms viņas, tēvs — anglis, beidzis Oksfordas universitāti, īsts zinātnieks. Viņas vārds bija Nomara, Hua-Hoa salas karaliene. Viņa bija no mežoņu cilts. Viņš vēl bija tik jauns, ka tam nebija grūti palikt par tādu pašu mežoni, ja ne vēl lieliskāku. Viņu laulībā nebija nekā zemiska. Viņš nebija nabags avantūrists. Viņai bija pūrā līdzi tās sala un četrdesmit tūkstoši pavalstnieku; un viņam pašam bija liela bagātiba, viņš tur uzcēla pili, kāda vēl tais salās nebija redzēta un kādas tur ari nekad vairs nebūs, — īstā iedzimto stilā: zaļu jumtu, aptēstiem stabiem, kuri bija apvīti kokosa lūkiem, un tā tālāk. Likās, tā pils bija izaugusi no pašas salas, ar īstu pamatu savā zemē, kaut Greiams ataicināja arhitektu Hopkinu no Ņujorkas, lai tas uzzīmē šīs pils plānu."
"Ak kungs, kas viss viņiem tur nebija! Pašiem sava jahta, sava vasarnīca kalnos, savs laivu šķūnis, kuru tā tikai sauca, bet patiesībā tā bija īsta pils. Tur viņi sarīkoja bagātīgas dzīres, kurās arī es esmu piedalījies, bet tas gan bija jau labi vēlāk. Nomara nomira, bet, kur palika Greiams, nezināja neviens cilvēks. Tad sāka valdīt karalis no sānu līnijas. Es jau teicu, ka Evanss kļuva gandrīz vairāk par mežoni nekā viņa sieva. Trauki tiem bija no tīra zelta. Ko tur nu runāt! Viņš taču vēl bija gluži zēns; viņa bija pa pusei angļu asiņu, pa pusei polinēziete un īsta, neaprobežota karaliene. Tas bija brīnišķīgs jauniešu pāris, un viņu dzīve bija kā burvīga teika. Un… Ar vienu vārdu sakot, Ernestīn, ir pagājuši gadi, un Greiams vairs neiederas jauniešu pasaulē. Tagad viņu varētu savaldzināt tikai ļoti ievērojama sieviete."
"Viņam drīzāk derētu Paola," meitene domīgi teica.
"Pilnīgi pareizi," Diks piekrita. "Paolai vai arī kādai citai tikpat lieliskai sievietei būtu tūkstošreiz lielākas izredzes viņu savaldzināt nekā visām tādām mīļām, jaunām, burvīgām meitenēm visā pasaulē. Zini, mums, vecajiem, ir savi ideāli."
"Tātad man vajadzēs apmierināties ar kādu pavisam jauniņu," Ernestīne nopūtās.
"Lidz savam laikam tā gan, jādomā, būs," viņš pasmējās. "Bet neaizmirsti, ka arī tu ar laiku vari izaugt un kļūt par lielisku, nobriedušu sievieti, kura mīlas sacensībā spēj uzveikt pat tādu vīru kā Evanss."
"Bet tad es jau sen būšu apprecējusies," viņa uzmeta deguntiņu.
"Tā, mīlā, būs tava laime. Nu, ar labu nakti. Vai nebūsi uz mani dusmīga, ko?"
Viņa pakratīja galvu, sniedza tam savas lūpiņas skūpstam, un viņi šķīrās.
Diks Forests iedams izdzēsa gaitenī elektrību un iegāja bibliotēkas istabā, kur paņēma kādu pusduci grāmatu par fiziku un mehāniku, un pasmaidīja, it kā būtu bezgala laimīgs un pašapmierināts, tad atcerējās savu sarunu ar sievas māsu. Viņš bija pārliecināts, ka runājis ar viņu īstajā laikā. Bet pusceļā, ejot ar grāmatām padusē uz spirālveidīgām kāpnēm, no kurienes tam bija jāiet uz savu darbistabu, pēkšņi viņa smadzenēs iebrāžas Ernestīnes vārdi, un viņš apstājās: "Paola viņam drīzāk derētu!"
"Muļķis!" viņš pats sevi izlamāja. "Divpadsmit gadu nodzīvojis laulībā!"
Viņš pasmējās un gāja tālāk.
Un viņš vairs par to nedomāja, līdz, gultā likdamies, paskatidamies uz barometriem un termometriem un gribēdams ķerties pie dažiem elektrības jautājumiem, vēlreiz pavērās pāri pagalmam, kur bija sievas istabas, lai pārliecinātos, vai viņa jau guļ. Tad viņš atkal atcerējās Ernestīnes vārdus. Ar zobgalīgu "Muļķis tāds!" viņš aizdzina tos no sevis, iesmēķēja cigareti un ļāva savam izveicīgajam skatienam slidēt pār grāmatu satura rādītājiem, ieliekot meklētās vietās sērkociņus.
15
Bija jau krietni pāri desmitiem, kad Greiams, nemierīgi pa māju klīzdams un domādams, vai tiešām Paola nekad neparādās pirms pusdienas, iemaldījās koncertzālē. Kaut viņš te viesojās jau dažas dienas, bet māja bija bezgala liela, un šai istabā viņš ienāca pirmoreiz. Tā bija brinišķīga istaba, pēdu trīsdesmit plata un sešdesmit gara, augstiem griestiem, no kuriem tūdaļ sākās logi, pa kuru dzeltenīgo stiklu ieplūda silta zeltaina gaisma. Sienas un mēbeles bija izturētas sarkanīgā nokrāsā, un uzreiz viņš sajuta to miera pilno, svētlaimīgo noskaņu, kādu rada mūzika.
Gurdeni, laiski Greiams apskatīja kādu gleznu, kur bija attēlots aitu bars saulainās ganībās, te uzreiz pa durvim istabas viņā galā ienāca saimniece. Viņu ieraugot, tam gandrīz elpa aizrāvās, jo viņa bija kā burvīgi skaista glezna._ Baltās drēbēs tā likās pavisam jauna, ari tā kā garāka, jo bija apvilkusi plato, brīvo krokaino holoku, — acīm redzot, bez kāda fasona uzšūtos rīta svārkus, kādus valkā visas Sandviču salu sievietes. Viņš bija šādu apģērbu redzējis Havajā, kur šie svārki neglītu sievieti padara simpātisku, bet skaistu — divkārt burvigu.