"Muļķigākais ir tas, ka zelts tur ir un mēs vienīgie varam to dabūt ārā. Meksikānieši to nevar. Viņi ir par dumjiem, lai to spētu; bet viņi mūs pilnīgi izlaupa. Tur ir tikai viena izeja, Džeremij: dažus gadus mēs tur nedarīsim nekā, vai pelnām vai ari zaudējam, atlaidīsim visus ļaudis un turēsim kārtībā tikai mašīnas un sūkņus."
"To jau es sarunā ar Aranso liku saprast," Džeremijs Brekstons teica. "Un ko viņš atbildēja? Ja mēs atlaidisim iedzimtos, tad viņš parūpēsies par to, lai arī mašīnisti atstātu darbu un raktuves noslīktu, un mēs paši lai vācamies pie velna. Nē, pēdējo gan viņš neteica. Viņš tikai smīnēja, bet viņa smīns to nozīmēja. Es viņam gribēju sprandu nolauzt, šim dzeltenajam lopam, bet tad nākošā dienā kantori ierastos cits patriots, kas vēl nesaudzīgāk nolaistu mums asinis. Tā Aranso dabūja savu "kumosu" un, pirms vienošanās ar galveno varu pie Žuarecas, lika saviem ļaudīm paņemt trīs simti mūsu ēzeļu trīsdesmit tūkstošu dolāru vērtībā, kaut es viņu iekukuļoju. Dzeltenais blēdis."
"Kas patlaban mūsu raktuvju rajonā vada revolucionārus?" Diks isi un asi vaicāja, un Paola šo toni ļoti labi pazina: tad viņš vāca kopā visus sīkākos apstākļus, lai varētu ko darīt.
"Rauls Bena."
"Kāda viņa pakāpe?"
"Pulkvedis. Viņam ir ap septiņdesmit dažādu vazaņķu."
"Kas viņš agrāk bija?"
"Aitu gans."
"Ļoti labi." Diks runāja īsi un ļoti noteikti. "Mums būs jāspēlē maza komēdija. Palieciet par lielu patriotu! Dodieties turp atpakaļ, cik drīz vien varat. Pakārdiniet to Raulu Benu. Viņš jūsu spēli uzreiz sapratīs, citādi nav nekāds meksikānis. Bet pakārdiniet labi krietni. Sakiet, ka jūs viņu padarīsiet par ģenerāli, par otru Villu."
"Bet, kungs dievs, kā tad lai es to izdaru?" Džeremijs Brekstons jautāja.
"Ļoti vienkārši: dodiet viņam 5000 viru lielu armiju. Visus mūsu strādniekus atlaist. Un lai tad viņš pats tos pierunā iestāties brīvprātīgajos. Mums nav ko bīties, jo Huerta tik un tā ir pagalam. Iegalvojiet viņam, ka esat īsts patriots. Dodiet katram strādniekam pa šautenei. Izsviedīsim pēdējo reiz savu naudu, un jūs būsiet pierādījis savu patriotismu. Un katram strādniekam apsoliet, ka pēc kara viņiem nodrošinātas agrākās vietas. Lai tad ar Dieva prātu iet līdzi savam Raulam. Paturiet tikai tik, cik nepieciešams, lai izpumpētu ūdeni. Ja tad arī vienu vai divus gadus mums nebūs nekādas peļņas, vismaz nebūs arī zaudējumu. Un, ja vajadzēs, mēs katrā laikā varam vecās Harvesta grupas raktuves applūdināt."
Klusītiņām un zagšus Paola gāja atpakaļ uz koncertzāli, smaidīdama par to, cik veikli Diks izšķīra tādu jautājumu. Viņa bija mazliet noskumusi, protams, ne par to, ka Dikam no viņas mantotās Meksikas raktuvēs negāja labi; no laulības pirmā gada jau viņa bija pieradusi, ka tur nekad nav istas kārtības. Viņa skuma par to, ka netika pie Dika pateikt viņam labritu un parunāt. Bet skumjas izgaisa, kad viņa atkal ieraudzīja Greiamu, kas bija palicis divatā ar vijolnieku un, kad ienāca viņa, gribēja iet projām.
"Neskrieniet nu prom," viņa to aizturēja. "Palieciet un papriecājieties, kā ļaudis strādā. Varbūt tas atmodinās ari jūsu darba prieku un jūs ķersieties pie grāmatas, par kuru Diks man stāstīja."
16
Pie brokastīm no Dika sejas neviens nemanīja, ka viņam būtu kādas nepatikšanas, katrs varēja nodomāt, ka Brekstons atvedis vislabākās ziņas par raktuvju pastāvīgo peļņu. Kaut Veils aizbrauca jau ar pirmo rīta vilcienu, tātad lietas, kuru dēļ viņš atbrauca pie Dika, bija nokārtotas neparasti agri, tomēr Greiams pie brokastgalda redzēja daudz plašāku sabiedrību nekā parasti. Bez kādas pavecākas un aptaukojušās augstāko aprindu dāmas, misis Tilijas, kuru viņš nemaz nepazina, bija vēl kādi tris jauni viesi, par kuriem viņš šo to dabūja zināt: tie bija misters Gulhuss — valdības veterinārs, gleznotājs Deakons, kas bija Kalifornijā pazīstams kā labs portretists, un kāda Klusā okeāna pasta kuģa kapteinis Lesters, kas pirms gadiem divdesmit bija kalpojis pie Dika par jahtas vadītāju un viņam iemācījis navigācijas mākslu.
Kad brokastis jau gāja uz beigām un pārvaldnieks skatījās, cik pulkstenis, Diks Brekstonam teica:
"Džeremij, es gribētu jums kaut ko parādīt. Brauksim tūliņ pat. Lidz piestātnei jūs tiksiet laikā, tas būs pa ceļam."
"Brauksim visi, visi vienā kompānijā," Paola teica. "Es ļoti gribētu to redzēt, jo tas ir Dika noslēpums." Kad Diks tam piekrita, viņa lika, lai tūliņ piebrauc automobiļus un apseglo zirgus.
"Kas tas ir?" Greiams jautāja, kad viņa jau bija gatava doties ceļā.
"Ak, kāda no Dika idejām. Tas ir kāds izgudrojums. Viņš apgalvo, ka tas apvērsīs visu lauksaimniecības, tas ir, siksaimniecības iekārtu. Es apmēram zinu, kas tas ir, bet darbā to vēl neesmu redzējusi."
"Tas ir miljardiem vērts — ja vien tā lieta ies," Diks smaidīja. "Miljardi visas pasaules zemniekiem un varbūt daži procenti arī man… ja vien tā lieta ies."
"Bet kas tas ir?" O'Hais jautāja. "Mūzika govju kūti, lai govis labprātāk ļautu sevi slaukt?"
"Katrs zemnieks, sēdēdams uz balkona, var pats art," Diks jautri teica. "Bet pagaidiet, kamēr paši redzēsiet. Gulhus, tas ir kāds mēģinājums, kas man pašam izputinās veikalu, ja būs labi izdevies, jo katrs zemnieks desmit morgenu lielā saimniecībā varēs iztikt bez zirga."
Automobiļos un uz zirgiem viņi nobrauca vairāk nekā jūdzi, lidz pabrauca garām lopu muižai. Priekšā viņi ieraudzīja četrstūrainu, ar sētu iežogotu lauku, kas bija tieši desmit akru liels, kā Diks apgalvoja.