"Te jūs redzat viena cilvēka un viena zirga darbu, bet pats zemnieks sēž uz balkona. Lūdzu iedomājieties, ka jūs sēžat uz balkona."
Lauka vidū stāvēja stiprs, vismaz sešus metrus augsts tērauda masts, kas pašā apakšā bija piestiprināts ar virvēm, kādas lieto, lai piestiprinātu buru mastu. No kastes, kas bija piestiprināta masta galā, gāja tieva tērauda stieple lidz maza benzina traktora regulatoram, kas atradās lauka malā. Pie traktora stāvēja divi mehāniķi, kuri uz Dika pavēli .iedarbināja motoru.
"Te ir balkons," Diks teica. "Jums atliek tikai iedomāties, ka mēs, nākotnes zemkopji, sēžam šeit ēnā un lasām avīzi, kamēr tīrumu apar bez zirga un cilvēka palīdzības."
Kamēr kaste masta galā satina stiepli, traktors apdzina ap lauku vienu spirālveidīgu vagu.
"Ne zirgs, ne kučieris, ne arājs, it nekas nav vajadzigs, zemniekam tikai jāiedarbina traktors," Diks uzvaras priekā gavilēdams teica, un pa to laiku savādais aparāts apmeta tālāk brūno arumu virskārtu un aizdzina savu spirāli lauka vidū. "Art, ecēt, velt, mēslot un nopļaut: visu var padarit, sēdēdams uz balkona. Un, kur vien zemnieks var dabūt strāvu no spēkstacijas, tur viņam vai viņa sievai vajag tikai piespiest podziņu, un viņš var lasīt tālāk savu avīzi vai ari viņa var doties virtuvē."
"Vienīgais trūkums ir tas, ka loka vietā nevar apart četrstūri," Greiams sajūsmināts teica.
"Jā," sacīja Gulhuss, "aparot četrstūrainu lauku apaļiski, viena daļa zemes paliek neaparta."
"Jā gan!" Diks atbildēja. "Bet kādā vietā uz šiem desmit akriem vajadzīgs arī balkons. Un, ja ir balkons, tad jābūt arī mājai, šķūnim, vistu pagalmam un pārējām saimniecības ēkām. Lieliski! Ļaujiet tik viņam lauzt vecās tradīcijas un celt ēkas nevis šo desmit akru vidū, kā bija parasts līdz šim, bet uz atlikušajiem trim akriem. Malās viņš var sastādīt augļu un košumkokus."
"Cik tad tas viss maksā?" Džeremijs Brekstons jautāja.
"Acumirklī mēs to varētu ar mērenu peļņu pārdot un uzstādīt par pieci simti. Bet, ja to sāks plaši pielietot un ražos, ievērojot visas modernās metodes, tad cenu varēs pazemināt līdz trīs simti. Bet tagad, teiksim: pieci simti. Un, ja atskaita piecpadsmit procentus nodokļiem un nomaksai, tad zemniekam tas izmaksās septiņdesmit piecus dolārus gadā. Bet kurš lauksaimnieks var uzturēt zirgu par septiņdesmit pieciem dolāriem? Un bez tam viņš vēl vismaz par divi simti dolāriem ietaupa darba spēku, paša vai svešu, tas gluži vienalga."
"Bet kas dzīs traktoru?" Rita jautāja.
"Tērauda stieple masta galā, kur stieples kaste uzstādīta pilnā rādiusā, — tā bija liela māksla aplēst, — un kabelis, kas tinas kastē uz ass, palikdams arvien īsāks, dzen traktoru uz lauka vidu."
Greiams bija ļoti ieinteresēts par traktoru, bet nevarēja novērst acis no lieliskās "gleznas", — Paola uz zirga. Pirmoreiz viņa jāja ar Stirniņu, skaisto ķēvīti, kuru Henesijs bija tik rūpigi viņai iejājis. Slepus jūsmodams par viņas smalko sievietes nojautu, Greiams pasmaidīja: patiesi, vai viņa kostīmu šūdinājusi taisni jāšanai ar ķēvīti vai tikai paņēmusi, kas viņai vislabāk piestāv, bet izskatīties tas izskatījās brīnišķigi.
Parastās amazones vietā viņa bija apģērbusi nebalināta audekla blūzīti ar atliektu apkaklīti, jo bija ļoti karsta diena. īsie svārciņi bija mazliet pāri ceļiem, bet no ceļiem līdz jātnieku zābaciņiem ar piešiem tai bija ap kājām šauras vīriešu bikses. Svārciņi un bikses bija no gaiši brūna samta. Rokās gari, balti, miksti cimdi, kas labi pieskaņojās apkaklītei un izcēla apģērba maigo krāsu. Galva viņai bija kaila, mati cieši pie ausim un ap pakausi sasukāti.
"Es nevaru saprast, kā jūs varat saglabāt tādu ādas krāsu, ja nemaz nevairāties saules staru," Greiams riskēja pavaicāt.
"Bet es jau vairos," viņa pasmaidīja, "tas ir — ļaujos to iespaidiem tikai dažas reizes gadā. Man patīk, ka saule skar manus matus, bet negribu stipri iedegt."
Stirniņa sāka niķoties, uzpūta viegls vējiņš un no saliektā, biksēm cieši apņemtā ceļgala parāva mazliet uz augšu viņas svārkus. Atkal Greiams redzēja viņas apaļīgo ceļgalu baltumu un tūdaļ arī pamanīja, cik cieši viņas celis piespiests pie gaišās ādas angļu segliem tādā pašā krāsā kā viņas zirgs un jātnieces kostīms.
Kad drīz pēc tam traktora magnēts sāka streikot un mehāniķi pusuzartā laukā sāka meklēt bojājumu, sabiedrība izšķīrās un Paolas vadibā, pametot Diku pie mašinas, devās prom uz peldētavu. Pa ceļam viesi varēja priecāties par priekšzimīgām lopu kūtim. Tur cūkkopības pārzinis Krelins parādija "Lēdiju Esletonu" ar visu tās jauno, neskaitāmo un jau it apvēlušos pēcnācēju saimi, un pats viņš mīlīgi teica: "Un neviena paša, kas nebūtu izdevies! Neviena paša!"
Citas lieliskās Bērkšīras, Durokas, Džersijas un 0.1.C. sugas audzētavas apskatījuši, viņi devās apraudzīt jaunpiedzimusos kazlēnus un jērus un aitas un kazas, bet, kad visi jau bija krietni noguruši, Paola pa telefonu pieteica lopkopības pārzinim, ka viņi būs tur, un visu kompāniju aizveda apskatit slaveno vērsi Polo ar viņa augligo īsradžu harēmu un tikpat augligo Džersijas godalgoto govju baru, kuras bija pārspējušas gandriz visus dabūtā piena un sviesta daudzuma un labuma rekordus. Pagājuši garām vairākiem noslēgtiem aplokiem, kur katrā bija savs atsevišķs ganāmpulks, jātnieki bija nokļuvuši līdz zirgkopibas pārziņa mistera Mendelhola valstibai, ,kas ar apzinīgu lepnumu izveda viesiem rādīt veselu rindu lielisku ērzeļu, starp citiem ari Kalnu karali; pēc tam viņš rādīja tīrasiņu ķēves, ar daiļo Princesi priekšgalā, kura no visām atšķīrās ar savu muzikālo, sidrabaino zviedzienu. Pat Princeses jau pavisam vecā māte — Besija — iznāca viesiem parādīties, lai visi sajustu pelnītu pateicibu un cienību pret vairāku slavenu paaudžu ciltszaru.
Donalds Vere, kuru neinteresēja peldētāju varoņdarbi, pulksten četros vienā no automobiļiem aizbrauca atpakaļ uz Lielo Māju, bej: misters Gulhuss palika pie mistera Mendelhola. lai ar viņu apspriestos par Sīras zirgiem. Bet Diks visu kompāniju gaidīja pie peldētavas, un meitenes tūliņ prasija, lai nodzied vakar apsolīto dziesmu.