"īstenibā tā nav nekāda jauna dziesma," Diks teica, un viņa acis valšķīgi iemirdzējās, "un mana jau nu nemaz nē. To dziedāja Japānā, kad es vēl nebiju pat pasaulē nācis, droši vien pat tad jau. kad Kolumbs vēl nebija Ameriku atradis. Un tā jādzied duetā, tā ir rotaļas dziesma, ar ķīlām. Paolai būs jādzied man līdzi. Es jūs iemācīšu. Paola, sēsties te, nu tā. Bet jūs visi sanāciet apkārt un ari apsēdieties."
Paola nosēdās zemē, pretim vīram, pašā loka vidū. Sekodama vira kustībām, vienā takti ar tām, viņa vispirms plaukstām iesita pa saviem ceļgaliem, tad sasita abas plaukstas un beidzot sita abas plaukstas pret Dika plaukstām (kā ar maziem bērniem mēdz iet rotaļu "plaukstiņās"); un viņš tai pašā laikā sāka dziedāt, viņa lidzi, un tālāk dziedāja abi kopā. Tā bija austrumnieciska melodija, vienmuļa, sākumā diezgan lēna, bet ar stipri aizrautigu ritmu, kas palika ar katru bridi straujāks un neviļus katru valdzināja. Vārdu nekādu nebija, tikai nesaprotami nosaukumi:
"Džong-Kina, Džong-Kina, Džong-Džong, Kina-Kina, Jakohama, Nagasaki, Kobemaro-Hoi!"
Pēdējo balsienu — "hoi" vajadzēja strauji izkliegt, vienu oktāvu augstāk, un tad visi rotaļnieki pēkšņi strauji izstiepa rokas cits uz citu, vai nu sažņaugtas, vai plaukstām vaļā. Rotaļas uzdevums bija tas, ka Paolas rokām vajadzēja būt ar Diku vienādā stāvokli, — ja viņam vaļā, ari viņai vajadzēja būt vaļā, un otrādi. Pirmoreiz viņai izdevās: abiem rokas bija sažņaugtas. Viņš noņēma cepuri un uzmeta to Lisijai uz ceļiem.
"Paspēlēts!" viņš teica. "Nu, vēlreiz, Paola!"
Viņi atkārtoja vēlreiz.
Džong-Kina. Džong-Kina, Džong-Džong, Kina-Kina, Jakohama, Nagasaki, Kobemaro-Hoi!!
Bet nu, kad viņi kliedza "hoi", viņas rokas bija sažņaugtas un Dikam — vaļā.
"Paspēlējusi, paspēlējusi!" meitenes sauca.
Paola apmulsusi apskatija savu kostimu.
"Ko gan lai dodu?"
"Matadatu," Diks teica, un bruņurupuča matadata iekrita Lisijai klēpi.
"Cik bēdigi!" viņa iesaucās, kad tur iemeta pēdējo matadatu, jau septito reizi. "Es nemaz nesaprotu, kādēļ esmu tik neveikla un neapķērīga. Laikam nelaime ir tā, ka tu, Dik, esi pārāk veikls. Nekad es tev netieku līdzi."
Rotaļa turpinājās. Paola atkal paspēlēja un atdeva vienu piesi, par ko krustmāte misis Tilija pārmezdama izsaucās: "Bet Paola…!" Bet viņa teica, ka atdošot arī zābaciņus, ja pazaudēšot otru piesi. Trīs reizes no vietas laime bija pametusi Diku, un vajadzēja atdot abus piešus un aproču pulksteni. Tad atkal Paola pazaudēja abus piešus un aproču pulksteni.
"Džong-Kina! Džong-Kina!" atkal viņa sāka, kaut krustmāte lūdzās: "Paola, beidz jel! Kā tev nav kauna!"
Un Diks, uzvarot uzkliegdams "Hoi!", atkal laimēja; visi sāka smieties, kad Paola novilka vienu zābaciņu un iesvieda Lisijai klēpī, kur nu jau bija sakrājusies vesela kaudze ķīlu.
"Nekas, krustmāt Marta," viņa mierināja misis Tiliju. "Mistera Donalda te nav, cits neviens jau te nejutisies šokēts. Nu, Dik! Tā taču neiet, ka tu vienmēr tikai laimēsi vien!"
"Džong-Kina! Džong-Kina!" viņi abi dziedāja.
Sākdami lēni, viņi dziedāja arvien straujāk, un abi, tikko vārdus izrunādami, steidzās beigt, sizdami plaukstās. No kustībām un uztraukuma, un ari vēl no saules Paolas smaidošā seja nu bija koši sārta.
Evansam Greiamam bija visu laiku jāpaliek klusa skatītāja lomā, par ko viņš slepus pie sevis dusmojās. Jau sen viņš pazina šo rotaļu, bija redzējis, kā Japānas tējnicās to izpilda geišas. Kaut Lielā Mājā neviens it ne ar ko nerēķinājās, viņš tomēr jutās apvainots, ka Paolai jāpiedalās tādā rotaļā. Bet viņam nemaz neienāca prātā, ka viņš tikai ar lielu ziņkāri gaidītu, kā beigsies rotaļnieku azarts, ja Paolas vietā dziedātu Lisija, Ernestīne vai Rita. Tikai vēlāk viņš saprata, ka viņu tas aizskāra vienīgi tādēļ, ka dziedāja taisni Paola, — tātad viņa jau bija daudz dziļāk iespiedusies tā sirdī, nekā viņš pats domāja. Un viņš ari manīja, ka sāk dusmoties un tikai ar lielām pūlēm savaldās, lai neprotestētu.
Bet ķīlu klēpi jau atradās ari Dika sērkociņu turziņa un papirosu etvija un Paolas otrs zābaciņš, jostiņa, sakta un laulības gredzens. Misis Tilija pūlējas noturēties stoiskā mierā un neteica vairs ne vārda.
"Džong-Kina! Džong-Kina!" Paola smiedamās dziedāja, un Greiams dzirdēja, kā Ernestīne smaididama čukst Bertām:
"Nu es vairs nezinu, ko vēl viņa varētu atdot."
"Jūs taču viņu pazīstat," Bērts atteica. "Ja aizrausies, tad gala vairs nav, un aizrāvusies viņa ir neaptverama."
"Hoi!" Diks un Paola abi reizē izsaucās. Viņai rokas bija sažņaugtas, viņam vaļā. Greiams velti lūkojās, ko vēl viņa varētu noņemt no sava kostīma.
"Nu, nu," Diks smējās, "padziedāji, padancoji un par mūziku jāmaksā."
"Ko, vai viņš traks palicis, vai?" Greiams domāja.
"Ko tad," Paola nopūtās, pirkstiem apčubinādama blūzītes podziņas. "Kad jādod, nekā nevar darīt, te būs."
Greiams vairs tikko valdījās, viņš novērsās un nemaz vairs neskatījās. Visi apklusa, un pa to laiku, kā viņš minēja, tie gaidīja, kas nu būs. Pēkšņi Ernestīne nospurkšķēja, un visi sāka skaļi smieties, bet Bērts iesaucās: "Tas jau agrāk sagatavots!" Greiams neizturēja un strauji pagriezās. Mazā saimniece nometa blūzīti un palika sēdot peldu kostimā, kas, acīm redzot, bija jau agrāk pavilkts zem blūzītes.
"Nu, Lisij, tava reize!" Diks izaicinoši uzsauca.
Bet Lisija nebija tam sagatavojusies kā māsa un nosarka, tādēļ aicināja meitenes ģērbties un iet peldēties.
Un atkal Greiams ar patiesu sajūsmu skatījās, kā Paola meistariski metās zem ūdens no divpadsmit metru augstās platformas, dzirdēja Berta apbrinas saucienu: "īstā Anete Kelermane!", un viņa domas aizklīda pie apbrinojamās
Lielās Mājas mazās saimnieces un viņas brinišķigās dzīves. Kad viņš bija zem ūdens un, vaļējām acīm skatīdamies uz dibenu, peldēja pāri baseinam, viņam iešāvās prātā, ka viņš īstenībā nekā par to nezina, vienīgi tikai, ka viņa ir — Dika Foresta sieva. Kad un kur tā dzimusi un augusi, kā dzīvojusi, kāda viņas pagātne — par to viņš nezināja it nekā.