Ernestīne viņam stāstīja, ka viņa un Lisija ir Paolas pusmāsas. Nu viņš par to zināja jau ko vairāk. Ūdens kļuva gaišāks, un viņš nodomāja, ka sasniedzis baseina malu; bet, kad viņš ieraudzīja Dika un Berta sakrustotās kājas, — viņi droši vien spēkojās, — viņš, arvienu vēl zem ūdens, pagriezās atpakaļ un aizpeldēja sešus metrus tālāk. Te stāvēja misis Tilija jeb krustmāte Marta, kā viņu sauca Paola. Vai viņa tiešām bija tai krustmāte? Jeb viņa to tikai tā sauca tādēļ, ka tā bija Lisijas un Ernestīnes mātes māsa?
Viņš iznira, un pārējie uzsauca, lai kāpjot no ūdens ārā un piedaloties "Kaķa un peles" spēlē. Nākošā pusstundā, nogurdinošās spēles laikā, viņš arvien apbrīnoja Paolas gudrību, izveicību un viltību, ar kādu viņa mēģināja tikt ārā no loka. Beidzot viņi bija noguruši, noslēdza derības un vēlreiz pārpeldēja pāri baseinam, tad izkāpa laukā un gāja sauļoties, saguldamies lokā ap misis Tiliju.
Drīz vien iesāka atkal jokoties, un Paola visādi zobojās par misis Tiliju.
"Zini, krustmāt Marta, kaut ari tu neesi iemācījusies peldēt, tev nav nekāda iemesla tā izturēties. Es varu peldēt un saku tev, ka varu ari nirt un palikt desmit minūtes zem ūdens."
"Nerunā muļķības, bērns!" misis Tilija smējās. "Kad tavs tēvs vēl bija jauns — daudz jaunāks, kā tu tagad, bērns, — viņš varēja ilgāk par visiem citiem nirt, un es zinu, ka viņa rekords bija trīs minūtes un četrdesmit sekundes. Es to zinu ļoti labi, jo pati turēju pulksteni, kad viņš saderēja ar Hariju Selbiju un uzvarēja."
"Ak, es zinu, mans tēvs bija ievērojams vīrs," Paola teica, "bet laiki ir mainījušies. Ja vecais miļais tēvs būtu šeit, viņš būtu beigts, ja gribētu palikt tikpat ilgi zem ūdens kā es: Desmit minūtes! Man tas ir tīrais nieks. To es tev parādīšu. Turi pulksteni, krustmāt Marta, un vēro laiku. Tas ir tik viegli…"
"Kā nošaut zivi spainī," Diks viņas vietā nobeidza.
Paola uzkāpa nolēktuvē.
"Sāc skaitit, kad būšu gaisā," viņa teica.
"Iztaisi savu pusotra loka saltomortāli," Diks sauca.
Viņa pasmaidīja, palocīja galvu un dziļi ievilka elpu, it kā viņai ar lielām pūlēm būtu jāpiepilda ar gaisu pēdējais kaktiņš plaušās. Greiams sajūsmināts vēroja viņu. Būdams pats labs peldētājs, viņš reti redzēja sievietes, kas izdara šo lēcienu, un tad arī tikai profesionālās peldētājas. Viņas slapjais, gaiši zilzaļais zīda peldkostīms cieši piekļāvās augumam, atklādams ķermeņa harmonisko daiļumu. Šķiet, pēdējām izmisušām pūlēm viņa centās vēl ieelpot gaisu, tad taisnu un spraigu ķermeni, stilbus un kājas kopā saspiedusi, nolēca no paša dēļa daļa. Gaisā viņa ķermeni salieca lodē, apsviedās apkārt, tad atkal izstiepās taisni un iekrita ar galvu ūdenī, gandrīz nemaz to nesaviļņodama.
"Toledozobens stiprāk noplunkšķētu," Greiams teica.
"Kaut es tā varētu lēkt," Ernestine apbrīnodama čukstēja. "Bet es nekad tā nepratīšu, Diks saka, ka vajag pareizi laiku aplēst, un tā ir Paolas gudrība. Viņai ir laika sajūta"
"Tas ir augstāko spēju atraisījums," Greiams piebilda.
"Un pie tam pavisam apzinīgi," Diks teica.
"Viņa pilnīgi izstiepās," Greiams piebilda. "Neesmu redzējis nevienu profesionāli tik labi nolecam."
"Un esmu lepnāks uz to nekā viņa pati," Diks piebilda, "ziniet, es pats viņu iemācīju, kaut man jāatzīst, ka tas neprasīja lielas pūles. Viņai nemaz nav grūti pilnīgi pārvaldīt savas kustības. Un pie tam viņas griba un laika sajūta, — pats pirmais mēģinājums jau bija vairāk kā pieklājīgs."
"Paola ir izcila sieviete," misis Tilija lepni teica un vienmēr no pulksteņa rādītāja paskatījās uz gludo ūdens līmeni. "Neviena sieviete nepeld tik labi kā
vīrietis. Bet Paola to spēj.- Tris minūtes un četrdesmit sekundes! Viņa ir pārspējusi sava tēva rekordu."
Kad pagāja četras minūtes, misis Tilija sāka uztraukuma platām acīm skatīties te uz vienu, te otru. Kapteinis Lesters, kas nezināja noslēpumu, lādēdamies pietrūkās un metās baseinā.
"Viņai ir kas noticis," misis Tilija, ar pūlēm izlikdamās mierīga, teica. "Lecot viņa ir sasitusies. Leciet viņai pakaļ, jūs, vīrieši!"
Bet Greiams, Bērts un Diks, zem ūdens satikušies, jautri smējās un sniedza viens otram rokas. Diks deva zīmi viņam sekot, izveda viņus caur dziļo ēnaino ūdeni un ieveda alā, kur atrada Paolu, turoties ūdenī stāvus, tad viņi sāka klusu sačukstēties un smieties.
"Mums vajadzēja tik paskatīties, vai nekas nav noticis," Diks paskaidroja. "Bet tagad jādodas atkal prom. Tu, Bert, papriekšu, tad Evanss, bet es pēdējais."
Un viens pēc otra viņi ienira tumšajā ūdeni un parādījās atkal virs līmeņa. Misis Tilija stāvēja baseina malā.
"Man šķiet, tā ir tava parastā muļķošanās, Dik Forest…" viņa iesāka. Bet Diks izlikās, ka nekā nedzird, bet pārdabīgi mierīgs deva rīkojumus pa labi un pa kreisi, bet tik skaļi, lai viņa to dzirdētu.
"Mums, draugi, jāķeras sistemātiskāk pie lietas. Tu, Bert, un jūs, Evans, man palīdzēsiet. Mēs sāksim šai galā, pusotra metra atstatu viens no otra, un pārmeklēsim dibenu no vienas malas līdz otrai. Un tad tāpat atpakaļ."
"Nemaz nepūlieties, mani kungi," misis Tilija sauca un sāka skaļi smieties. "Bet tu, Dik, lūdzams, nāc tūliņ ārā. Es gribu tevi iepļaukāt."
"Saturieties, bērni," Diks sauca. "Viņai ir histērijas lēkme."
"Vēl ne, bet drīz būs gan," viņa smējās.
"Bet, nolādēta būšana, cienītā kundze, te tiešām nav ko smieties," kapteinis Lesters aizelsies teica un taisījās lēkt atpakaļ baseinā.
"Bet vai tu zini visu, krustmāt Marta, tiešām un patiesīgi?" Diks jautāja, kad drošsirdīgais jūrnieks bija ieniris ūdenī.