Misis Tilija pamāja ar galvu. "Turpini vien tālāk, Dik, vismaz vienu tu esi piekrāpis. Pagājušā gadā Honolulū man to stāstīja Elzijas Koglanes māte."
Tikai pēc deviņām minūtēm virs ūdens līmeņa iznira Paolas smaidošā seja. Viņa izlikās bezgala nogurusi, lēnām izrāpās no baseina un, grūti elpodama, nosliga pie krustmātes zemē. Kapteinis Lesters, kas tiešām ņēma nopietni savus nogurdinošos glābšanas mēģinājumus, vērigi uzlūkoja Paolu, aizgāja lidz tuvākam stabam un tris reizes piesita pieri.
"Es baidos, ka nebiju zem ūdens desmit minūtes," Paola teica. "Bet mazāk taču nebija, vai nē, krustmāt Marta?"
"Tu vispār nebiji ilgi dibenā," misis Tilija atbildēja, "ja jau tu no manis to prasi. Es brinos, ka tu vispār esi slapja… Tā, tā, elpo vien pavisam normāli, bērns, — nekādi joki te nav vajadzīgi. Es atceros, ka reiz Indijā, vēl maza meitene būdama, redzēju veselu baru faķīru, kuri ielēca akā un palika vēl daudz, daudz ilgāk nekā tu."
"Tu zināji patiesību!" Paola mēģināja dabūt virsroku.
"Bet tu nezināji, ka es to zinu. Un tādēļ tava uzvešanās bija tiešām noziedzīga. Sieviete manā vecumā, ar manu sirdi…"
"Un tavu svētito galviņu," Paola iesaucās.
"Jā, es tiešām gribētu tev dot krietnu pļauku."
"Bet es tev gribētu atbildēt ar krietnu skūpstu, jo esmu tik slapja," Paola smējās. "Bet katrā ziņā kapteini Lesteru mēs tomēr piemānījām… vai nē, kaptein?"
"Nemaz nerunājiet ar mani," dūšīgais jūrnieks drūmi nomurmināja. "Es patlaban domāju, kā lai jums atriebjos… Kas attiecas uz jums, mister Dik Forest, tad es vēl skaidri nezinu, vai uzspridzināt jūsu lopu muižu vai ari lai pārgriežu jūsu "Kalnu karalim" dzīslas. Varbūt es izdarīšu abus. Bet vispirms es aizsprostošu ceļu jūsu jājamam zirģelim."
"Kā tev patīk Greiams?" atpakaļ jājot, Diks jautāja sievai; šoreiz viņi jāja abi līdzās, citiem pa priekšu un gabaliņu tālāk no tiem.
"Viņš ir lielisks cilvēks," viņa atbildēja. "Apmēram tavs tips, Dik. Visu var un spēj tāpat kā tu, un ari gaume viņam tāda pati kā tev: grāmatas, klaiņojumi pa visām jūrām un tā tālāk. Viņš ir arī labs mākslas sapratējs. Sabiedrībā visai asprātīgs un runīgs. Bet vai tu esi pamanījis viņa smaidu? Tas ir neatvairāms. To redzot, gribot negribot jāatbild ar smaidu."
"Bet dzive uz viņu atstājusi ari savu nopietno iespaidu," Diks teica, "tas redzams no viņa sejas."
"Jā, sevišķi acu kaktiņos. Tikko viņš pasmaidījis, paskaties uz šīm līnijām. Tur nav tik daudz noguruma, cik senie, mūžam neatrisinātie jautājumi: kādēļ? kam? vai ir vērts? — Kas īstenībā ar viņu ir?"
Bet jātnieku pulciņa viņā galā Ernestine runājās ar Greiamu.
"Diku tik ātri vis nevar iepazīt," viņa teica. "Jūs viņu vēl īsti labi nesaprotat. Bezgala dziļš. Es viņu mazliet pazistu. Paola gan viņu labi pazīst. Bet ļoti maz ir to, kas pazīst vairāk nekā tikai ārieni. Viņš ir īsts domātājs un spēj savaldīties tikpat lieliski kā senie stoiķi vai angļi, un aktieris viņš ir tāds, ka pārspēs kuru katru."
Pēc kāda laiciņa pie garā aploka, zem ozoliem, kur visi nokāpa no zirgiem, Paola smējās pilnā kaklā. r
"Turpini, turpini, Dik," viņa mudināja. "Nosauc vēl dažus!" ; ^
"Paola smejas par mani, ka es nevaru nosaukt vairāk vārdu, kas sākas ar vienu un to pašu burtu. Tā mēs spēlēdamies sagudrojam vārdus saviem kalpiem," Diks skaidroja.
"Pusotrās minūtēs viņš nosauca vairāk nekā četrdesmit… Nu, Dik, padomā vēl!"
Un Diks vēlreiz dziedošā balsi atsāka o-vārdu improvizāciju: "O-Sangs, O- Sings, O-Songs, O-Sungs…"
17
Visu nākošo nedēļu Greiams nodzīvoja iekšējā satraukumā un nemierā ar sevi un it kā nekur nevarēja atrast isto vietu. Viņam nedeva mieru doma, ka vajadzētu braukt prom jau ar pirmo vilcienu, bet ari vairāk un vairāk gribējās redzēt Paolu, būt vienmēr viņas tuvumā, — un galu galā ne viņš aizbrauca, ne arī bija kopā ar Paolu; ar viņu tas satikās daudz retāk nekā pirmajās dienās.
Visas piecas dienas, kamēr jaunais vijolnieks uzturējās Lielajā Mājā, viņš prata iegūt visu viņas brīvo laiku. Greiams bieži iegāja koncertzālē un dažreiz pa pusstundai, viņu nepamanīts, drūmi sēdēja un klausījās, kā viņi mēģināja, un viņi, ļaudamies abu kopējai kaislībai — mūzikai, aizmirsa, ka viņš ir tur. īsajos atpūtas brīžos tie slaucija sviedrus no pieres un sakarsušām sejām smējās un trieca kā labi draugi. Greiams skaidri redzēja, ka jaunais vijolnieks liesmaini dievina Paolu, bet viņu aizskāra, ka Paola gandriz vai ar reliģisku aizrautību raugās acīs Donaldam, kad viņš bija kaut ko sevišķi labi nospēlējis. Velti viņš pūlējās sevi pārliecināt, ka tā ir tikai Paolas garīga aizraušanās aiz cienības pret lielu talantu. Tomēr viņam kā vīrietim bija sāpīgi to redzēt, dažreiz tik sāpigi, ka viņš to nejaudāja izturēt.
Reiz viņš nejauši iegāja koncertzālē, kad viņi tikko bija pabeiguši Sūmaņa romanci un Donalds nupat kā aizgājis. Paola sēdēja pie klavierēm ar sapņainu aizmirstību sejā. Viņa paskatījās uz to un it kā nemaz nepazina, mehāniski sakustējās, izklaidīgi pateica dažus nenozīmīgus vārdus un izgāja. Kaut viņam tas sāpēja un viņš jutās apvainots, tomēr viņš pūlējās izskaidrot šīs jūtas ar tīri māksliniecisku sajūsmu, ka viņas dvēselē vēl skan tikko nospēlētās romances burvīgie akordi. Bet sievietes ir dīvaini radījumi, — viņš neviļus sāka saprast, — tās var vienā mirklī pavisam nesaprotami aizrauties. Vai tad nevarēja notikt, ka tas jauneklis ar savu vijoli atmodinājis taisni viņas sievišķīgās jūtas?
Tiklidz Donalds aizbrauca, Paola gandrīz pilnīgi nozuda savās istabās, un no mājinieku valodām Greiams noprata, ka tas nav nekas sevišķs.