"Paola viena pati jūtas teicami," Ernestīne viņam sacija. "Bieži viņa ilgu laiku paliek viena. Tad neviens pats viņu neredz, izņemot Diku."
"Tas gan tiem citiem nav nemaz tik glaimojoši," Greiams pasmaidīja.
"Toties viņa ir'vēl jaukāka, kad atkal iznāk pie mums," Ernestīne atteica.
Viesi pamazām jau sāka aizbraukt. Vēl gan atbrauca dažs jauns, darijumu lietās vai arī kāds paziņa, bet vairāk bija aizbraucēju. O-Džois ar savu ķīniešu komandu gandrīz vai automātiski turēja māju nevainojamā kārtībā, un viss gāja bez traucējumiem, jaunie viesi saimnieku pienākumus nemaz nepavairoja. Gandrīz visi viesi paši viens otram kavēja laiku. Paola nekad' vairs pirms pusdienas nenāca ārā. .
"Atpūšas," Diks ar smaidu teica, reiz aicinādams Greiamu paukoties un boksēt.
"Nu ir īstais laiks, kad varat ķerties pie savas grāmatas," sacīkstes starpbrīdī viņš tam atgādināja. "Es esmu viens no daudziem, kas nepacietīgi gaida, kad grāmata iznāks. Vēl vakar saņēmu vēstuli no viena mūsu kopēja paziņas Heveleja, viņš jautā, vai daudz esat uzrakstījis."
Un Greiams kāpa augšā savā tornī, sakārtoja atzīmes un fotogrāfijas un ķērās pie darba, sāka rakstīt grāmatas pirmās nodaļas. Viņš tik dedzīgi nodevās darbam, ka varētu aizmirst pat savu aizraušanos ar Paolu, ja ik vakarus viņi nesatiktos pie galda. Un, kamēr Ernestine ar Lisiju nebija aizbraukušas uz Santa Barbaru, aizvien vēl bija jāiet arī peldēties, jāt, jābrauc ar automobiļiem uz Miramara kalnu pļavām un dažādām skaistām vietām. Dažreiz viņi brauca arī līdzi Dikam apskatīt viņa iesāktos zemes darbus Sakramentas upes baseinā vai arī lielo dambi, kuru viņš cēla, un beidzot tie devās apskatīt arī viņa nodibināto nomnieku koloniju, kur katram nomniekam bija iedalīti divdesmit akri zemes, un viņš uzņēmās nodrošināt divi simti piecdesmit ģimenēm pilnīgi mierīgu un iztikušu dzīvi uz zemes un no zemes.
Bez tam Greiams zināja, ka Paola ļoti bieži viena pati aizjāj tālu no mājām, un reiz viņš to satika pie slitas, kad tā tikko nokāpa no Stirniņas.
"Vai jūs baidāties samaitāt savu jauno zirgu, jādama kopā ar citiem?" viņš to pazoboja.
Paola tik pasmējās un pakratija galvu.
"Bet man ļoti gribas palaist tā, kopā ar jums," viņš atzinās.
"Ernestīne, Lisija un Bērts, un vēl dažs labs labprāt dosies jums līdzi."
"Man šī mala ir sveša," viņš neatlaidās, "bet svešu malu vislabāk var mācīties pazīt kopā ar kādu, kas to labi pazīst. Es uz to skatījos ar Lisijas, Ernestīnes un vēl daža cita acīm, bet daudz ko vēl neesmu redzējis, ko īsti labi varētu saredzēt, tikai jūsu acim skatīdamies."
"Ļoti jauka teorija," viņa izvairīdamās teica.
"Un mēs taču daudz ko varētu viens otram pateikt," viņš vēl mēģināja, "tik daudz tāda… kas mums būtu jāizsaka."
"Varbūt," viņa mierīgi atteica un, noslēpumaino atbildi izsacīdama, atkal vaļsirdīgi, brīvi uz to paskatījās.
"Acīm redzot — saprot!" Šī doma kā zibens iešāvās viņa smadzenēs, bet viņš nespēja tik ātri attapties un aizkavēt viņas aukstos, izaicinošos smieklus, viņai projām aizejot.
Bet Lielā Māja palika vienmēr tukšāka. Paolas krustmāte, misis Tilija, paviesojās dažas dienas un aizbrauca, par ko Greiams ļoti noskuma, jo cerēja no viņas daudz ko dabūt zināt par Paolu. Gan runāja, ka viņa varbūt driz atkal atbrauks un paliks ilgāku laiku, bet viņa bija tikko no Eiropas pārbraukusi un teica, ka laiks aiziešot vairākās obligātās un neatliekamās vizītēs, tikai pēc tam viņa varētu domāt pati par savu atpūtu.
Kritiķis O'Hais bija spiests palikt dažas dienas ilgāk, lai atžirgtu no triju "filozofu" niknā muzikālā ģenerāluzbrukuma. To bija izgudrojis un sarīkojis Diks. Kauja sākās agrīnā pievakarē. Ernestine it kā netīšām izteica kādu piezīmi, un Arons Hankoks tūdaļ meta pirmo granātu kritiķa svētāko pozīciju pašā centrā. Indietis Dar-Hials kā uzticīgs un krietns sabiedrotais ar savu "plastisko" mūzikas teoriju uzbruka no flanga. Un niknā kauja turpinājās, kamēr straujais un dedzīgais īrs, nespēdams valdīties un galigi sakaitināts par divu veiklo disputa meistaru vārdu šrapneļiem, ar sirsnīgu pateicību pieņēma Terensa Mak-Fena draudzīgo piedāvājumu — doties viņam lidzi uz kluso ostu, kuru sauca par "Vecpuišu nometni", lai tur ļautos ar lielu prasmi sakombinētu dzērienu nomierinātajam iespaidam un tālu prom no barbariem varētu draudzīgi un no sirds runāt par īstu mūziku. Un divos no rīta pavisam apreibušu, sarkanām acīm, kritiķa kungu aizveda prom un apguldīja viņa draugs, kas bija pavisam skaidru galvu un stingrām kājām.
"Nebēdājieties," Ernestīne viņu pēc tam mierināja, un no apslēptiem smiekliem viņas acīs tas noprata, ka tur bijusi vesela sazvērestība, "tas jau bija sagaidāms, jo tie filozofi apdzirdīs pat kuru katru svēto."
"Man liekas, ka pie Terensa jūs būsiet pilnīgā drošībā," Diks izlikdamies atvainojās. "Jūs taču abi esat īri. Pavisam aizmirsu, ka arī viņš pats tai ziņā daudz pieredzējis. Iedomājieties tikai: no jums šķiries, viņš ielida vēl pie manis, bet nekā nevarēja manīt. Tikai tā ieminējās, ka mazliet iedzēruši, bet man ne prātā nenāca, ka viņš jūs tā izjokojis."
Kad Ernestīne un Lisija aizbrauca uz Santa Barbaru, Bērts Venraits ar māsu atcerējās paši savu jau sen pamesto māju Sakramentā. Tai pašā dienā atbrauca divi gleznotāji, kurus Paola ļoti protežēja. Bet viņi maz rādījās, caurām dienām nelielā ekipāžā ar kučieri klīda pa kalniem vai arī sūca smēķējamā istabā savas garās pīpes.
Dzīve Lielajā Mājā ritēja tālāk savu mierīgo, gludo, netraucēto gaitu. Diks strādāja. Arī Evanss strādāja. Paola lielāko tiesu bija viena pati. "Gudrajie" no tuvējās birzs diezgan bieži nāca pusdienas paēst un izrunāties; tie runāja veseliem vakariem no vietas, ja vien Paola viņus neiztraucēja, kad sāka spēlēt. Tāpat kā agrāk no Sakramentas vai Vikenbergas pēkšņi sabrauca vesels bars jautru viesu, un ķīniešu kalpotāji nekad nebija ne pārsteigti, ne apmulsuši. Ne vienu reizi vien Greiams redzēja, ka piecdesmit nejaušus viesus nepilnas pusstundas laikā lūdza pie bagātīgi klāta galda. Gan reti, tomēr bija arī dažs vakars, kad Dikšļ Paola un Greiams tris vien sēdēja pie pusdienu galda, un vīrieši pēc tam vēl kādu stundiņu parunāja, lai agri dotos pie miera, bet Paola iegāja koncertzālē, klusi, klusi viena pati paspēlēja un arī nozuda savā istabā, vēl agrāk nekā viņi.