Bet kādā vakarā, kad gaisi spīdēja mēness, sabrauca Vātsona, Mesona un Vombolda ģimenes un, kad sastādījās bridžā partijas, nezin kādēļ Greiams neiekļuva nevienā. Paola sēdēja pie kla'ifterēm. Piegājis tas pamanīja viņas acis ur mirkli pamirdzam prieku, bet tikpat ātri tas atkal iž^aikļ'^Viņa riiazliēt sakustējās, it kā gribēdama piecelties, ko viņš it labi ievēroji, pet tai pašā mirklī pārlika un palika mierīgi sēžot. Viņa bija tāda pati kā aizvien, kaut viņš to bija redzējis diezgan maz, un viņš trieca ar to, kas tik ienāca prātā, rakdamies viņai līdzi pa nošu burtnīcām. Viņš pamēģināja driz vienu, drīz otru romanci, savaldīdams savu augsto baritonu, lai būtu dzirdamāks viņas vieglais soprāns. Un viņiem tas izdevās tik labi, ka spēlmani pameta savu bridžu un no zāles viņa gala tiem sauca: "Bis!" j. '
"Jā," viņa tam teica, kad viena romance bija nodziedāta, "man paliek tik skumji, gribas atkal kopā ar Diku klīst apkārt pa pasauli. Ja varētu, kaut vai rīt! Bet viņš vēl aizņemts. Par daudz saistījies^!" dažādiem eksperimentiem un uzņēmumiem." ,
Viņa nopūtās un pārlaida pirkstus pār klavieru taustiņiem.
"Ak, kaut varētu! Brauktu uz Timbuktu, Mokopo, Jeričo! Vienalga, kur!"
"It kā jūs būtu Mokopo bijusi!" Greiams pasmējās.
"Bijām, patiesi — bijām! Tas jau tik sen, — braucām ar jahtu. Gandrīz var sacīt, ka tur mēs nodzīvojām savu medusmēnesi."
Runājot par Mokopo, Greiams pūlējās uzminēt, vai viņa tikai ar nolūku vienmēr nerunā par savu vīru.
"Man gan liekas, ka jums te ir īstā paradīze," viņš teica.
"Protams! Kā tad nē!" viņa izsaucās, kā viņam likās, — ar mazliet pārspīlētu dedzību. "Bet pati nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek! It kā kaut kur vajadzētu doties, it kā mani rautu kāds varens, neatvairāms spēks. Varbūt tādēļ, ka ir pavasaris: dievi apbūruši. Nebūtu Diks tik neatlaidīgs darbā, nebūtu strādājis kā katordznieks un saistījies ar visiem tiem bezgalīgajiem projektiem! Ticat vai neticat, bet visus šos gadus, kamēr esam laulājušies, mana vienīgā nopietnā sāncense ir zeme, šī muiža ar visām ēkām un uzņēmumiem. Viņš ir ļoti uzticīgs, pastāvīgs cilvēks, un šī muiža ir viņa pirmā mīla. Visu to viņš bija izdomājis un sācis, kad vēl nebijām satikušies, kad viņš nemaz vēl nezināja, ka esmu pasaulē."
"Tā! pamēģināsim šo duetu!" Greiams negaidot uzaicināja un nolika viņai priekšā kādas notis.
"O-o!" viņa izsaucās, "Čigānu paterans, čigānu klaidoņu dziesma! Tad kļūšu vēl skumjāka."
Tomēr viņa paklusu sāka dziedat:
"Pa čigānu meitenes pēdām trauc, Kur saule dziļatvarā riet, Līdz buras ar viļņiem vējš kopā jauc, Un jūra bango un dzied."
"Ak jā!" viņa pārtrauca, "ko nozīmē paterans?"
"Tas ir reizē vārds un simbols un nozīmē: "Es gāju te garām. Divi mazi zariņi, krustiski kopā salikti un atstāti ceļa vai taciņas malā, tas ir — paterans. Bet zariņiem vienmēr jābūt no dažāda koka vai no dažādiem krūmiem. Piemēram, te varētu pateranu iztaisīt no ozola un priedes, no alkšņa un ceriņkoka utt. Tā ir draudzības un mīlas zīme, kas saista visus čigānus."
Un arī viņš sāka dziedāt:
"Griez atpakaļ, atpakaļ, — mājup brauc, Kur saule zeltstarus lej, Pa pēdām čigānu meitene trauc, Pa viļņiem mājup ceļš skrej." [2]
Klusi viņa pamāja galvu par zīmi, ka saprot šos vārdus, tad pēkšņi nemiera pilna paskatījās uz zāles viņu galu, uz spēlmaņiem, it kā atmodās no acumirkļa aizmirstības un steigšus teica:
"Cik gan daudz čigāniska ir dažā labā no mums! Piemēram, man ir vairāk nekā vajaga. Arī Diks ir dzimis čigāns, kaut viņam tik dziļas tieksmes pēc lauksaimniecības. Un arī jūs, cik viņš man stāstījis, esat īsts nelabojams Čigāns."
"Patiesībā tieši baltais cilvēks ir visīstākais čigāns," Greiams teica. "Visu čigānu karalis. Viņš klīdis daudzv tālāk, daudz plašāk un mazāk nekā čigāni apkrāvies ar lieku smagumu. Čigāni tikai sekojuši pa viņa pēdām. Nu, pamēģināsim."
Un, kamēr viņi dziedāja neprātīgos, drosmes pilnos vārdus draiskuligi jautrajā melodijā, viņš raudzījās uz viņu un brīnījās, — brīnījās par viņu un pats par sevi. Nē, te viņam nav vietas, viņš nedrīkst palikt kopā ar šo sievieti viņas vīra pajumtē. Un tomēr aizvien vēl viņš ir tepat, kaut sen jau vajadzēja būt projām. Pēc tik ilgiem gadiem tikai tagad viņš sāk sevi saprast. Tas ir kā brinums, kā prāta samulsums. Viņam nekavējoties jātiek no šejienes prom. Arī agrāk viņš bieži bijis neprātīgs, ļāvies burvibai un aizrautībai, bet pratis laikā aizbēgt. Vai tiešām viņš pa šiem gadiem būtu palicis vājāks? Vai arī varbūt neprāts un burvība viņu šoreiz skar dziļāk? Tas taču nozīmē zaimot svētumu, kas visu mūžu tam bijis tik dārgs, kuru viņš savas dzīves apslēptākos brīžos tik ļoti sargājis un nekad, nekad vēl nav pārkāpis.
Tomēr viņš negāja prom. Palika turpat pie viņas, skatījās uz viņas krāšņo,
zeltaino bronzas matu vainagu, kas burvīgās pīnēs vijās viņai ap ausim,
dziedāja kopā ar viņu dziesmas, kuras modināja viņā dedzigu kaisli, — jā, droši vien ari viņā, tagad viņš pazina tās raksturu un dabu un juta, ka nejauši un neapzinīgi viņa tam jau daudz ko izteikusi.