"Viņa ir īsta burve, un viņas balss nav pēdējā no tās burvibām," viņš nodomāja, klausīdamies viņas balsī, kura bija tik īsti sievišķīga, tik silta, tik ciešā saskaņā ar visu viņas būti un atšķīrās tik ļoti no visu citu sieviešu balsīm visā pasaulē. Un viņš zināja, ka arī viņa sajūt to neprātu, kas bija pārņēmis viņu: viņa, tāpat kā viņš, saprot, ka viņi viens otru jau sajūt kā vīrietis un sieviete.
Viņi dziedāja, viņu dvēseles skanēja saskaņā, un viņa balss kļuva arvien straujāka, kvēlaināka, līdz, pēdējās pārgalvīgi nebēdīgās rindas dziedot, aizsniedza pašus vīrišķīgās kaislības kalngalus.
"Kopš senlaikiem briedim meža biezoknis dziļš, Vanagam — vēju piešalkots debesu klajums, Un vira sirdij — meitenes sirds, Tāds mūžības noteiktais lēmums.
Uz meitenes sirdi vienmēr steigs vira sirds: — Nāc pretim — tu, manas telts gaišums un prieks! Jau pamale sārto — mūsu diena tur aust, Un apkārt veras mums pasaule visa."
Viņš gaidīja, vai viņa nepacels savas acis, kad izdzisa pēdējie akordi, bet viņa sēdēja brīdi kā sastingusi, vērdamās klavieru taustiņos. Un, kad tā pagriezās pret viņu, tad viņā, valšķīgi smejot, smaidošām acīm raudzījās tik pazīstamā Lielās Mājas mazā saimniece, un viņa sacīja:
"Iesim, apsveiksim Diku, viņš visu laiku paspēlē. Es nekad neesmu redzējusi, ka viņš pie kāršu galda dusmotos, bet viņš brīnišķīgi prot izlikties grūtsirdīgs, ja ilgāku laiku nav laimējis. Bet spēlēt viņš mii," viņa sacīja, iedama pie kāršu galda. "Tā viņa izprieca. Un viņam tas nāk par labu. Pāris reizes gadā, ja ir laba pokera partija, viņš var nosēdēt visu nakti."
18
Drīz pēc tam, kad viņi nodziedāja čigānu klaidoņu dziesmu, Paola kļuva jautrāka, pārvarēja savas skumjas un atteicās no vientulības. Toties Greiams savā torni nevarēja un nevarēja pie darba nosēdēt, visu ritu dzirdēja Paolas istabā dziesmas un operu ārijas. No Lielās Mājas skanēja smiekli, rājās ar suņiem vai arī koncertzālē bez apstājas kāds spēlēja klavieres. Bet viņš saņēmās un gribēja būt tāds pats kā saimnieks — visu rīta cēlienu strādāja līdz pat otrām brokastīm un tikai reti satikās ar Paolu.
Viņa teica, ka bezmiegs to vairs nenomācot, un gribēja doties ekskursijās, priecāties par visu, ko vien Diks varētu izdomāt. Ja Diks atteiktos būt visur kopā ar viņu, tā piedraudēja, ka savedišot māju pilnu viesiem un tad tik viņa parādišot, kas ir īsta jautrība un prieks. Taisni tobrīd pie viņiem atkal atbrauca viņas "krustmāte Marta" — misis Tilija, un Paola sēdās savā augstajā kabrioletā izbraukt ar Dudiju un Fudiju. Zirdziņi nebija nekādi lēnie, bet misis Tilija, kaut jau paveca dāma un diezgan paresna, nemaz nebaidījās, ja grožus turēja Paola.
"Es nebrauktu kopā ne ar vienii sieviēti, izņemot Paolu," viņa reiz Greiamam teica. "Nevienai es neuzticos. Bet viņa saprot zirgus un zina, kā ar tiem tikt bērnībā viņa ļoti mīlēja zirgus. Brīnos, ka viņa nav iestājusiesf k^dā'"elrkā par jātnieci."
Un, runājot ar krustmāti Tiliju, Greiams vēl daudz ko dabūja zināt par Paolu. Misis Tilija nevarēja vien beigt runāt par Paolas tēvu Filipu Destenu, savu brāli. Viņš bijis vairākus gadus vecāks par viņu, un bērnībā viņa uz to skatījusies kā uz kādu teiku princi. Viņam bijusi plaša, majestātiska daba, kas atklājusies visā viņa rīcībā, un pelēkie viduvējie ikdienas cilvēki viņu bieži saukuši par ārprātīgu. Bijis īsts'trakulis, kas vienmēr meties dēkainos piedzīvojumos, bet daudzreiz bijis arī īsts bruņinieks. Tādēļ ne vienu reizi vien ticis pie milzīgas bagātības, bet tikpat viegli to atkal pazaudējis slavenajā 1849. gada "zelta drudža" laikā. Viņš pats bijis no sena;?.puritāņu cilts, bet sentēvs bijis francūzis, kas te nokļuvis kādas kuģa bojāejas dēļ; viņš uzaudzis starp Atlantijas okeāna piekrastes zvejniekiem un zemkopjiem.
"Vienu reizi, un tikai vienu reizi, katrā paaudzē," misis Tilija stāstīja, "parādās skaidri franču asinis. Tāds francūzis bija mans brālis Filips, bet nākošā paaudzē šīs asinis pilnīgi mantojusi Paola. Lisija un Ernestīne ir viņas pusmāsas, bet neviens cilvēks neticētu, ka viņās rit kaut pilīte kopēju asiņu. Un tādēļ Paola nav vis nokļuvusi cirkū, bet viņa ar nevaldāmām ilgām tiecas pēc Francijas. Turp viņu aizvilināja vectēvs, francūzis."
Greiams daudz ko uzzināja ari par Paolas tēva piedzīvojumiem Francijā. Par laimi Filips Destens miris tieši tai brīdī, kad viņa laimes rats, sasniedzis augstāko virsotni, sācis jau slīdēt atpakaļ. Ernestīne un Lisija toreiz vēl bijušas gluži mazas meitenītes, un par tām krustmātēm nekādu rūpju nav bijis. Bet tikt galā ar Paolu, kas bija jāuzņemas "krustmātei Martai", nebijis viegls uzdevums, — "un viss tikai tā francūža dēļ."
"O, viņa ir lieliska Jaunās Anglijas meita," misis Tilija sacīja, "goda, taisnības, uzticības un draudzības ziņā īsts granīts. Bērns būdama, viņa nekad nemeloja, bet darīja to tikai tad, ja vajadzēja citiem palidzēt. Tad visa viņas puritāniskā daba it kā uzreiz izgaisa un viņa meloja tikpat brīnišķīgi kā viņas tēvs. Tēva dabā bija tā pati burvība, kas meitai, tā pati drošsirdība, tie paši sirsnigie smiekli un dzives dedzība. Tikai viņam bez nebēdnīgās jautrības piemita vēl nevērīga labsirdiba. Viņš iekaroja visas sirdis, bet nereti ieguva ļaunus un niknus ienaidniekus. Neviens nevarēja palikt pret viņu vienaldzīgs, katrs viņu vai nu ienīda, vai iemīlēja. Tai ziņā Paola nav lidzīga tēvam, laikam tādēļ, ka viņa ir sieviete un viņai trūkst tiri vīrišķīgas īpašības — kauties ar vējdzirnavu spārniem. Vismaz nezinu neviena paša, ko varētu saukt par viņas ienaidnieku. Visi viņu mii, varbūt tikai dažs skaudīgs sievišķis nevar piedot, ka viņai tik mīļš un krietns vīrs."
Greiams klausījās, bet kaut kur tālu, zem zemajām arkām, bija dzirdama Paolas balss, tajā skanēja apslēptas, nomāktas kaislības saldie akordi, kurus viņš nekad vairs nevarēja aizmirst. Pēkšņi viņa sāka smieties. Misis Tilija pasmaidīja un pakratīja galvu.