"Tur smejas pats Filips Destens," viņa klusi teica, "un visas francūzietes, tā francūža — ciltstēva vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, kuras ieveda te, nelielajā piejūras puritāņu pilsētiņā un, ieģērbtas pašaustos svārkos, ielika svētdienas skolā. Vai esat pamanījis, cik reibinoši un pievilcīgi ir Paolas smiekli? Katrs, kas tos dzirdējis, neviļus pasmaidis. Tādi paši bija ari Filipa smiekli."
"Visu mūžu viņa kaislīgi mīlējusi mūziku, glezniecību, zīmēšanu. Kad viņa vēl bija maza meitene, aizvien tā pamata mājā vai kaut kur netālu no mājas, kur bijusi, dažādas figūras, vai nu uz papīra uzzīmētas, kociņos iegrieztas, vai arī no māla vai smiltīm veidotas."
"Visu viņa mīlēja, un viņu mīlēja visi. Nekad viņa nebaidījās no dzīvniekiem un gandrīz vai dievināja tos; tā bija iedzimta jūsma par visu, kas skaists. Viņa bija nelabojama ievērojamu vīru pielūdzēja, vienalga, vai tie bijuši tikai skaisti vai ari izdarījuši kādu lielu darbu. Nekad viņa nebeidz cildināt un jūsmot par skaistumu, kuru tā mii, vai tās būtu klavieres, skaista glezna, daiļa ķēvīte vai glīta ainava."
"Un viņā pamodās tieksme radīt pašai skaistumu. Bet ilgi viņa nevarēja izšķirties, vai izvēlēties mūziku vai glezniecību. Mācīdamās spēlēt un dziedāt labāko Bostonas mūzikas skolotāju vadībā, viņa nevarēja savaldīties un sāka gleznot. Tad atkal viņai gribējās mest pie malas molbertu un sākt veidot."
"Pilnaf "kaislīgu ilgu pēc visa, kas ir skaists un labs mākslā un dabā, ar daiļuma tieksmju pilnu dvēseli, viņa vairs nespēja saprast sevi; nespēja izšķirties, kurš viņas talants lielāks, bagātāks un vai vispār viņai ir kādi talanti. Es viņai teicu, lai kādu laiku met visus darbus pie malas un atpūšas, aizvedu viņu vienu gadu uz ārzemēm. Bet? Pēkšņi viņā pamodās viens noteikts talants. Nu, kā jūs domājat, kas tas varētu būt? Viņa sāka jūsmot par dejām! Bet padejoja, padejoja, atkal atgriezās pie mūzikas un glezniecības. Nē, tā nebija vieglprātība vai nenosvērtība. Nelaime tā, ka viņa ir pārlieku apdāvināta…"
"Par daudz vispusīgi apdāvināta…" Greiams pārlaboja.
"Jā, tā būs pareizāk," misis Tilija piekrita. "Tomēr no talanta līdz ģenialitātei vēl ir ļoti tālu, un es vēl tagad nevaru un nevaru pateikt, vai viņai ir kaut sika ģenialitātes dzirkstiņa. Jāatzist, ka viņa nav pateikusi it nekā liela nevienā no viņas iemīļotām specialitātēm."
"Viņai ir viens kas ģeniāls — viņa pati," Greiams teica.
"Jā, patiesi!" jūsmīgi smaidot, piekrita misis Tilija. "Viņa nav ikdienišķa, viņa ir brīnišķīga sieviete, patiesa, īsta. Un kas gan, galu galā, mīt viņas būtē?
Man daudz dārgākas viņas zēniskās draiskulības nekā visas viņas gleznas, kaut tās būtu isti meistardarbi. Jā, jā, es jau dzirdēju par neprātīgo gadījumu ar ērzeli! Sākumā gan, jāatzīstas, es nevarēju viņu saprast. Diks viņu bieži sauc par nepieaugušu meiteni. Bet, žēlīgais Dievs, cik viņa prot būt svinīga un majestātiska, ja vien vajag! Drīzāk es teiktu, ka nekad neesmu redzējusi tik nobriedušu bērnu. Tā bija viņas lielākā laime, ka viņa iepazinās a^DikUPfīikai tad it kā pirmoreiz viņa saprata pati sevi. Un tas notika tā."
Misis Tilija izstāstīja, kas notika tai gadā, kad viņas ceļoja pa Eiropu, kā Parīzē Paola atkal ķērās pie glezniecības, līdz beidzot atzina, ka panākumi gūstami tikai ar cīņu, un nolēma, ka krustmātes nauda viņai ir tikai nevajadzīgs kavēklis.
"Un no savām iedomām viņa vairs neatlaidās," nopūzdamās turpināja misis Tilija. "Viņa… vārdu sakot, aizdzina mani uz mājām. Bija ar mieru pieņemt no manis tikai pavisam niecīgu mēneša iztikas naudu un apmetās Latīņu kvartālā kopā ar divām jaunām amerikānietēm, un viņas tur dzīvoja bez kādas saimniecības un bez kalponēm. Un tur viņa iepazinās ar Diku. Ari viņš ir savā ziņā tāds pats savādnieks. Nekad jūs neuzminēsiet, ko viņš toreiz darīja. Bija kabarē īpašnieks, viņa kabarē nebija tāds kā tagadējie modernie naktskrogi, bet īsts studentu kabarē, savā ziņā visai izmeklēts. Tā bija pavisam traka kompānija. Toreiz Diks tikko bija pārbraucis no saviem mežonigajiem piedzīvojumiem tālajās pasaules malās un, kā pats izteicās, beidzot atzinis, ka nu ir diezgan jautri un nebēdīgi padzīvots, jāsāk domāt par pašu īsto dzīvi."
"Paola reiz mani tur aizveda līdzi. Nedomājiet nekā ļauna, viņi tad bija jau ligavainis un līgava. Saderināšanās bija notikusi iepriekšējā vakarā. Viņš atnāca pie manis ar vizīti, kā jau pieklājas. Es pazinu viņa tēvu, "laimīgo Forestu", un biju daudz dzirdējusi par viņa dēlu. Materiālā ziņā labāku partiju Paola nevarēja vēlēties. Bet tas bija arī īsts romāns. Paola viņu bija pirmoreiz redzējusi Kalifornijā, universitātes studentu futbola sacīkstēs, vēlāk satika Parīzē, kādā studijā, kur viņa dzīvoja kopā ar divām savām draudzenēm. Viņa nezināja, vai Diks ir miljonārs vai arī atvēris kabarē aiz trūkuma, un par to viņa arī nemaz nedomāja. Aizvien tā klausījusi vienīgi savai sirdij. Iedomājieties tikai, Diks — gūstīts un nenotverts, bet Paola nekad nebija flirtējusi. Acim redzot, pašā pirmā mirklī viņi bija iemīlējušies viens otrā, jo vienā nedēļā viss bija galā, un Diks augstākā mērā korekti atnāca pie manis ar vizīti, it kā manām domām tur varētu būt kāda nozīme!"
"Bet paliksim pie viņa kabarē. Tas bija īsts filozofu kabarē: mazas, šauras telpas kādā pagrabā, pašā Latiņu kvartāla centrā, un tur bija tikai viens vienīgs galds. Labs kabarē, vai ne? Un kas tas bija par galdu! Liels, apaļš, no baltiem nekrāsotiem dēļiem, pat bez vasku drānas apsega, no vienas vietas ar traipiem, kur filozofi bez žēlastības bija dauzījuši savas glāzes. Pie galda vafēja sasēst ap trīsdesmit cilvēku. Sievietes tur neielaida. Vienīgi Paola un es bijām izņēmums."