"Jūs te redzējāt Aronu Hankoku. Tas bija viens no tiem filozofiem un vēl šodien tas lielās, ka palicis Dikam parādā vairāk nekā neviens cits no viesiem. Un tur viņi salasījās, — visi jauni, dedzīgi, domu pilnām galvām, dauzīja galdu un filozofēja visās eiropiešu valodās. Diks vienmēr tiecies uz filozofiju. Bet tad iejaucās Paola, un jautrajai rotaļai bija gals. Tiklīdz viņi apprecējās, Diks sakārtoja savu šoneri, un mans pāritis aizbrauca no Bordo uz Honkongu, lai tur nodzīvotu savu medusmēnesi."
"Tad to "iestādi" slēdzaa, un filozofi palika bez pajumtes un bez disputiem," Greiams teica. '
Misis Tilija no sirds pasmējās un pakratija galvu.
"Viņš to nodrošināja ar nepieciešamo kapitālu," viņa dvesa, aiz smiekliem nejaudādama parunāt un rokas pie sāniem spiezdama, lai būtu vieglāk elpot, "vai pilnīgi vai arī tikai pa daļai, es vairs labi neatceros. Bet pēc tam nepagāja ne mēnesis, kad policija kabarē slēdza, jo tas esot anarhistu klubs!"
Gan dabūjis dzirdēt, cik dažāda viņas gaume un viņas spējas, Greiams tomēr brīnījās, kad vienā rītā ieraudzīja Paolu vientuļi sēdam uz platās palodzes, kur viņa izšuva kādu ļoti smalku rokdarbu.
"Bezgala mīlu tos," viņa teica. "Visdārgākie izšuvumi dārgos veikalos man nav it nekas, ja varu pati ko izšūt pēc sava zīmējuma. Vienu laiku Diks par to ļoti skaitās. Jūs jau zināt, viņš grib, lai visur ievērotu praktisku labumu, lai nebūtu velti šķiests laiks, un tā tālāk. Izšuvumus, rokdarbus viņš sauc par veltīgu laika šķiešanu, jo kura katra zemniece par nieka naudu varot padarīt to pašu. Tomēr man izdevās pierādīt, ka manas domas ir pareizākas. Tas ir tas pats, kā paša nospēlēts mūzikas gabals. Protams, par naudu es varu dzirdēt mūziku daudz labākā izpildījumā. Bet ir daudz lielāks un daudz intimāks prieks un baudījums, ja vari pats nosēsties pie klavierēm un pats saviem pirkstiem un smadzenēm izburt brīnišķīgas skaņās. Ir gluži viens un tas pats, vai nu mēģini sacensties ar pašiem komponistiem, vai arī tikai viņu darbus pats atrisini, pieskaņojot tos savai personībai. Abos gadījumos tā būs jaunradīšana un katram cilvēkam sniedz garīgu apmierinājumu un gandarījuma prieku. Ņemiet kaut to mazo liliju rāmīti ap manu izšuvumu, — visā pasaulē nav nekā tik jauka. Tā ir mana ideja, man arī prieks, ja varu savu ideju vērst formā, to piepildīt. Veikalos ir labāki rāmīši, pilnīgākas idejas piepildijums, bet tas nav tas. Šī ir mana ideja… Es pati to esmu izveidojusi, pēc savas fantāzijas, pati esmu radījusi; un kurš tad uzdrošināsies apgalvot, ka izšūšana nav māksla?"
Viņa apklusa, bet viņas smaidošās acīs vēl bija tikko izteiktais jautājums.
"Un kurš teiks," Greiams piebilda, "ka rotāt sievietes daiļumu nav visbrīnišķīgākā un vissimpātiskākā no visām mākslām?"
"Es pati protu cienīt kuru katru labu šuvēju vai labu modisti," Paola nopietni atbildēja. "Viņas ir īstas mākslinieces, viņām ļoti svarīga vieta, kā teiktu Diks, pasaules spēku ekonomijā."
Kādu citu reizi, meklēdams bibliotēkas istabā ziņas par Andiem, Greiams atkal satika Paolu, kura bija graciozi noliekusies pie milzigas papira loksnes uz galda, un blakus tai bija biezas grāmatas par arhitektūru. Viņa citigi zīmēja plānu baļķu būdiņai, ko celt "gudrajiem" mežā.
"Tas nav viegls uzdevums," viņa nopūtās. "Diks saka, ja ceļot, tad vajagot celt septiņiem vīriem. Mums tagad viņi ir četri, bet Diks visādā ziņā grib, lai būtu septiņi. Par dušām un tamlidzigām lietām, Diks saka, nav ko rūpēties, jo filozofi vispār nemēdz mazgāties. Viņš saka, ka ari par filozofu dvēselēm nav ko raizēties, bet visā nopietnibā ieteic mūrēt septiņus pavardus un iebūvēt septiņas virtuves, jo taisni Šai punktā filofofi vienmēr var sastridēties."
"Vai tas nebija Voltērs, kas ar vienu no karaļiem sastrīdējies par sveču galiņiem?" Greiams atcerējās, ar dziļu baudu jūsmodams par viņas graciozo pozu. Trīsdesmit astoņi gadi? Nē, tas nav iespējams! Viņa izskatījās taisni kā skolniece, kas pietvīkusi sēd pie grūta uzdevuma. Un viņš atcerējās, ko teica misis Tilija, — ka nekad neesot redzējusi nobriedušāku bērnu.
Viņš nevarēja vien beigt brīnīties. Vai tiešām tā ir viņa, kas pie aploka, zem ozoliem, ar diviem vārdiem izšķira draudošus sarežģījumus? "Es saprotu!" viņa toreiz teica. Ko gan viņa saprata? Vai viņa to izteica, nekā nedomādama, bez kādas nozīmes? Bet vai viņa pati nedrebēja un ar visu dvēseli netiecās pēc viņa, kad tie abi kopā dziedāja čigānu klaidoņu dziesmu? To viņš noteikti zināja. Bet — vai gan viņš savām acīm neredzēja arī, kā viņa kvēloja, kad vijolnieks spēlēja? Tomēr Greiams apzinājās un pats sevi pārliecināja, ka ar vijolnieku tas bija pavisam citādi. Tā domādams, viņš klusi pasmējās.
"Par ko jūs tā uzjautrināties?" Paola vaicāja. "Es pati zinu, ka neesmu nekāds arhitekts. Bet es labprāt gribētu redzēt,.kā jūs ierikotu septiņus filozofus, ievērojot visus nejēdzīgos Dika noteikumus."
Ar veselu kaudzi grāmatu padusē Greiams uzkāpa atkal savā torni, bet pat neatšķira grāmatas par Andiem, sakoda lūpas un nogrima dziļās pārdomās. Nē, tā nav sieviete. Tīrais bērns… Vai arī… Viņš it kā paklupa pret kādu domu: vai tiešām viņa tā pārspīlē savu vaļsirdību un nemākslotibu? Vai viņa patiesi saprot? Laikam gan. Droši vien. Viņa taču ir cilvēks no šīs pasaules. Pazīst ļaudis. Viņa nemaz nav tik naiva. Ikkatrs viņas pelēko acu skatiens rāda nosvērtu, līdzsvarotu spēku. Jā, taisni — spēku! Viņš atcerējās, kā pašā pirmā vakarā tā pamirdzēja kā īsti smalks un dārgs tērauds. Atcerējās, kā viņš to salīdzināja ar ziloņkaulu, pērlēm un visādām retām, neizsakāmi daiļām lietām.
Un nu, kad viņa tam pie aploka pateica tris īsus vārdus, kad tie kopā nodziedāja čigānu dziesmu, viņš zināja, ka ikreiz, kad viņu acis saskatās, tie bez vārdiem klusi saprotas.