Velti viņš šķīra grāmatas lappuses, meklēdams vajadzīgos datus. Viņš mēģināja turpināt iesākto nodaļu bez datiem, bet vārdi neraisījās. Viņu plosija neizturams nemiers. Driz viņš tvēra vilcienu sarakstu, meklēja, ar kuru vilcienu varētu aizbraukt, bet nometa to, paņēma mājas telefonu, piezvanīja uz zirgu stalli un lika seglot Altadenu.
Bija brīnišķīgs rīts, kādu ir daudz Kalifornijas agrinā vasarā. Pa snaudošiem laukiem neplūda ne mazākā vēsmiņa; sasaucās paipalas un dziedāja cīruļi;
gaiss bija pilns ceriņziedu reibuma, un Greiams, jādams cauri ceriņu krūmiem, iztālēm dzirdēja, kā zviedza Kalnu karalis un kā sidrabotā balsi atsaucās Foteringtonas princese.
— Ko gan tu te jādelē ar Dika Foresta zirgiem? — viņš pats sev vaicāja. — Kādēļ tūliņ pat nebrauc prom, kādēļ šai pašā mirkli nedodies uz piestātni, lai tiktu uz vilcienu, kuru pats atzīmēji vilcienu sarakstā! — Ši viņam pavisam neparastā svārstība un nenoteiktība bija jauna loma, — tā viņš rūgtu sirdi nodomāja. — Tomēr cilvēks dzīvo tikai vienreiz, un šī sieviete ir vienīgā visā pasaulē. — Tā domādams, viņš iedegās kā kvēlās liesmās,; oy.
Viņš pagrieza ceļu, lai tiktu garām Angoras kazu bars. Xp bija vairāki simti, mātites vien, un basku gani lēni tās dzina uz priekšu, brīžiem apstādamies, jo katrai kazai bija līdzi arī mazs kazlēniņš. Aplokā bija daudz ķēvju ar tikko piedzimušiem kumeliņiem, bet pēkšņi Greiams, jau laikus brīdināts, bija spiests aulekšiem doties prom pa sānceliņu, lai izvairītos no veseliem trīsdesmit apmēram gadu veciem kumeļiem, kurus pārveda no vienām ganībām uz otrām. Kumeļu uztraukums bija nomanāms visā šai muižas novadā, un gaiss bija pilns asiem zirgu zviedzieniem, tie sasaucās, un Kalnu karalis, redzēdams un dzirdēdams tādu pulku savu sāncenšu, nevarēja vairs ilgāk izturēt, kā neprātīgs tas skrēja pa aploku, skaļi zviedza, it kā visus uz cīņu izaicinādams un izteikdams savu dziļāko pārliecību, ka otrs tāds ērzelis kā viņš nekad pasaulē nav bijis, nav tāda un arī nemūžam nebūs.
Negaidot priekā starojošu seju pie Greiama piejāja Diks Forests, līksmodams par kaislību vētru, kas sākusi trakot viņam klausīgo dzīvnieku valstībā.
"Tā ir viņa, — auglīgā māte — daba!" kā dziedādams viņš izsaucās, aizmirsdams Greiamu pat sveicināt, un apturēja savu zirgu blakus tam, kaut viņa zeltaini iesarkanā skaistule nebija uz vietas noturama, visu laiku tā miņājās un dejoja, aiz niknuma putas šķiezdama, un, zobus atņirgusi, gribēja zobiem tikt pie viņa vai Greiama kājas, ārdija pakaviem zemi un aiz dusmām, ka nekā nevar izdarit, desmitām reižu no vietas kārpījās ar vienu pakaļkāju tukšā gaisā.
"Jaunie kumeļi ir atmodinājuši Kalnu karali uz darbu!" viņš smējās. "Paklausieties, kā viņš dzied: "Dzirdiet mani! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Es piepildu plašās ielejas. Klusajās ganībās ķēves dzird mani un paceļ galvas, jo viņas pazīst mani. Zāle kļūst kuplāka un kuplāka. Zeme pildās ar auglibu, un kokos strāvo sulas. Tagad ir pavasaris un pavasaris pieder man. Es esmu karalis savā valsti, pavasara valstī. Ķēves pazīst manu balsi. Viņas mani pazīst no savām mātēm. Dzirdiet mani! Es esmu Eross! Es minu kalnus saviem pakaviem, plašās ielejas ir mani heroldi un vēsta, ka es nāku!""
19
Kad misis Tilija aizbrauca, Paola izpildīja savus draudus un pievāca māju pilnu viesiem. Likās, viņa atcerējusies it visus, kuri jau sen gaidīja, kad tos uzaicinās, un limuzīns, astoņas jūdzes no ciema sagaidīdams vilcienus, reti kad aizbrauca vai atbrauca tukšā. Nebija skaita bezgala daudzajiem dziedātājiem, mūziķiem un visādiem citiem māksliniekiem, jaunu meiteņu bariem, kuriem bija lidzi mūžam tikpat daudz jaunekļu. Pa visām Lielās Mājas istabām un koridoriem staigāja arī vesels pulks māmiņu, krustmāmiņu un citu pavecāku dāmu, kuras izbraucienos vajadzēja vest vismaz ar diviem vislieiākiem automobiļiem.
Un Greiams vaicāja: vai tikai Paola tīši neaicina pie sevis tādu viesu baru? Viņš pats bija pilnīgi metis grāmatu pie malas un gāja kopā ar jauniešiem, pirms brokastīm devās peldēties, jāja pa kalniem un mežiem un bija kopā ar tiem visur, kādas vien izpriecas mājā vai ārpus mājas tie spēja izdomāt.
Gulēt gāja vēlu pusnaktī un dažreiz pat no rīta. Diks, kas stingri turējās pie savas kārtības un pirms pusdienas nekad pie viesiem nenāca, reiz sataisīja kāršu partiju un nosēdēja visu nakti. Arī Greiams spēlēja lidzi un jutās par tādu pašuzupurēšanos bagātīgi algots, kad, ritam austot, pie viņiem ienāca Paola, jo viņai esot "baltā nakts", kaut nebija jūtams bezmiegs ne viņas svaigajā ādas krāsā, ne sejā. Greiamam vajadzēja stipri saņemties, lai savaldītos un pārāk bieži neskatitos, kur viņa gatavoja burvīgo zeltaino "putojošo dzērienu", ar ko spēlmaņiem atspirdzināties, jo viņu acis bija gluži sasarkušas. Tos atspirdzinājusi un uz vietas pārtraukusi un uz vietas pārtraukusi spēli, viņa sūtīja visus izpeldēties, lai tad ietu brokastīs un sāktu dienas darbus un izpriecas.
Paola nekad nebija viena. Greiams varēja tikai pievienoties vienai vai otrai grupai, kas bija ap viņu. Jaunieši bez apstājas skandināja "Tango" un dažādu modernu deju motīvus, un Paola bija viņiem lidzi. Tikai vienu vienīgu reizi viņa lūdza Greiamu dejot kādu vecmodīgu valsi un jauniešiem, kuri atkāpās un ļāva parketu viņiem vien, zobgalīgi uzsauca:
"Te jūsu senči dejos kādu deju no ūdensplūdu laikiem!"
Tikai vienu reizi viņi aizdejoja lidz istabas viņam galam un bija pilnīgi pieskaņojušies viens otram. Ar smalko nojautu, kuras dēļ viņa Greiamam likās tik brīnišķīga pavadītāja mūzikā un arī tik daiļa jātniecē, Paola ļāvās ikkatrai viņa vadītāja kustībai, un tie likās kā viena dzīva mehānisma daļas, kas darbojas bez traucējumiem un komplikācijām. Jau pēc dažām minūtēm viņi dejoja daiļi lidojošā ritmā, un Greiams juta, ka viņa ar visu dvēseli ļaujas dejas garam. Tad viņi sāka mēģināt dažādas ritmiskas variācijas, — pauzes un sinkopes, pagriezienus un glisādes, un iespaidu, kāds bija skatītājiem, izteica Dika sauciens: "Viņi lido! Debešķīgi!" Līdzi mūzikai, kura kļuva vienmēr klusāka un lēnāka, viņi kā mirstoši gulbji palika pēdējā gurdi saldkaislā pozā.