Tur nebija vajadzīgi nekādi sajūsmas vārdi. Klusēdami, viens uz otru neskatidamies, viņi gāja atpakaļ savās vietās, un Diks viesiem nolasīja notāciju:
"Nu, jaunieši, ātraudži un visādi knauķi un knēveļi, kas jūs tur esat, vai redzējāt, kā dejo — vecie. Es jau nesaku ne vārda pret modernām dejām, tomēr nekaitētu, ja jūs pamācītos pieklājīgi nodejot valsi. Jūsu valsī skatīties ir taisni kauns. Lai nu kā, bet mēs, vecie, šo to zinājām, ko nav par ļaunu zināt."
"Piemēram?" viena no meitenēm prasīja.
"Es jums tūliņ pateikšu. Ja jaunā paaudze smird pēc benzina, tas vēl nekas."
Brīdi viņu pārkliedza dusmu un protesta saucieni.
"Es zinu, ari es smirdu pēc tā," viņš turpināja. "Bet neviens no jums vairs neprot kā senos laikos, godīgi uz priekšu tikt. Meitenes, starp jums nav nevienas pašas, kas varētu ar Paolu sacensties soļošanā. Un starp jums, brašie zēni, nav neviena kājām gājēja, kuru mēs ar Greiamu viegli neiedzītu tuvākā slimnīcā. Jā, es jau zinu, zinu, jūs visi esat lieli meistari dažādās mašīnu lietās, bet jāt, kā pienākas, jāt ar īstu zirgu, ne ar govi, jūs neviens nevarat. Valdit pāri labu rikšotāju nav joks, bet tur jūs nespējat nekā! Un vai daudzi no jums, kas tik lieliski manevrēja ar motorlaivām jūras līcī, varētu stāties pie senlaiku šonera stūres un godigi izbraukt atklātā jūrā?"
"Liela lieta! Šā vai tā, bet, kur mums vajaga, mēs nokļūsim," kāda cita meitene teica.
"Es nestrīdos. Tikai jums tas neiznāks skaisti. Bet neviena no jums nespēs to, ko šī pati Paola, kad paņems rokā četru zirgu grožus, atspersies kājām pret bremzi un laidīs pa lielceļu kalnājos, ka nokūpēs vien. Tā, redziet!"
Kādā jaukā, siltā rītā zem pagalma dzestrajām arkām vairāki viesi un Paola sastājās ap Greiamu, kas tur vientuļi sēdēja ar grāmatu rokā. Pēc īsa brīža viņš lasija tiem priekšā ar tik lielu interesi, ka aizmirsa visus ļaudis, un beidzot juta visapkārt dziļu klusumu. Acis pacēlis, viņš ieraudzīja, ka visi ir prom, tikai Paola palikusi. Pagalma viņā malā vēl bija dzirdams, kur viņi aiziedami smējās. Bet Paola! Viņš bija pārsteigts, cik savāda tā izskatījās. Tā cieši vērās viņā, bet skatā bija sāpīgas šaubas, gandrīz bailes, un īsajā mirkli viņš paguva ieraudzīt, ka tas bija dziļš pētītāja skats, un viņa fantāzija, kura strauji joņoja, nojauta, ka tur skatās cilvēks, kas pirmoreiz raugās savā Likteņa Grāmatā. Viņas uzacis drebēja, vaigi bija pietvīkuši gluži sārti. Divreiz viņas lūpas pakustējās, gribēdamas kaut ko teikt, bet nespēja rast vārdus, kā izteikt, kas neskaidri veidojās domās. Greiams palīdzēja viņai izkļūt no grūtā stāvokļa un it kā nejauši sacīja:
"Es nupat lasīju atzinības vārdus par Luteru Borbenku, kas ar ģeniāliem krustojumiem radījis jaunas stādu, pat augļu un ogu sugas, un man liekas, ka mājlopu pasaulē Dikam ir tāda pati loma kā Borbenkam stādu valstī. Jūs abi te esat īsti dzīvības radītāji, paši savām rokām veidojat jaunas derīguma un skaistuma formas."
Pa to laiku Paola paguva attapties un, it kā pārsteigta, sāka smieties.
"Noraugoties uz visu, ko esat te sasnieguši," Greiams patiesi un sirsnīgi turpināja, "es varu tikai apraudāt savu velti nodzīvoto mūžu. Kādēļ arī es neesmu kaut ko radījis? Es jūs abus bezgala apskaužu."
"Uz mūsu sirdsapziņas ir milzīgs bars jaunu dzivību," viņa teica. "Elpa aizraujas, domājot, cik lielu atbildibu uzņemamies."
"Jums patiesi te ir tīri neticama auglība," Greiams smaidija. "Nekad un nekur mani nav pārsteigusi tik bagātīga un koša dzīvība. Te viss aug un vairojas."
"Ak!" Paola pēkšņi izsaucās, sajūsminādamās par kādu jaunu domu, "kādreiz es jums parādīšu savas zelta zivtiņas. Es arī tās audzēju, — gan tikai, lai pārdotu! Sūtu Sanfrancisko tirgotājiem visretākās sugas un dažreiz sūtu pat uz Ņujorku. Tas ir ļoti izdevīgi, ienesīga lieta, varat to redzēt no Dika grāmatām, bet viņš ir ļoti korekts un stingrs grāmatvedis. Nav mazākā nieciņa muižā, kas nebūtu ievests grāmatās, — neviena pakava, kas nebūtu ieskaitļots. Tādēļ viņam ir tik daudz grāmatvežu. Aplēsdams visniecīgāko izdevumu, pat laika zaudējumu, ja zirgs sāk klibot vai tam uznāk vēdergraizes, viņš jums no nebeidzamām skaitļu rindām noteikti pateiks, cik izmaksā viena darbazirga stunda."
"Jā, bet kur tad jūsu zelta zivtiņas?" Greiams viņai atgādināja, jo viņam visai nepatika, ka tā vienmēr runā par savu viru.
"Nu, redziet, tikpat noteikti Diks grāmatvežiem liek pārbaudīt manas operācijas ar zelta zivtiņām. Tur ievesta katra darba stunda, kas mājā vai muižā nostrādāta pie zivtiņām, tāpat arī pastmarkas, vēstuļu papīrs utt. Par inventāru un telpām es pat procentus maksāju, par ūdeni viņš ņem no manis naudu, it kā viņam piederētu ūdensvads un es būtu šīs mājas īpašniece. Man aplēš 10 procentus peļņas, dažreiz iznāk arī 30. Bet Diks smejas un saka, ka, atskaitot pārvaldnieka, t. i., manu uzturu, iznākot, ka es nopelnot ļoti maz, varbūt pat strādājot ar zaudējumiem, jo par dabūto tīro peļņu nevarot algot tik labu un sapratīgu pārvaldnieku. Un tādēļ Dikam tā veicas visos viņa uzņēmumso: eksperimentus, protams, nevar skaitīt, jo viņš nekā neiesāk, pirms nav sīki izpētījis, cik tas viss var izmaksāt."
"Viņš ķeras pie lietas tikai tad, kad pārliecināts par iznākumu," Greiams teica.
"Nekad neesmu redzējusi tik lielu pašpaļāvību un pašapziņu," Paola dedzīgi izsaucās, "bet neesmu ari redzējusi neviena cilvēka, kam uz to būtu tik dibinātas tiesibas. Viņš ir ģēnijs, tikai — paradoksālā nozīmē, tā sakot — ačgārns ģēnijs. Ģēnijs viņš ir tādēļ, ka tik ārkārtīgi* līdzsvarots un nosvērts, ka tur nav ne jausmas no ģenialitātes. Tādi ļaudis ir vēl retāki un lielāki nekā īsti ģēniji. Es allaž domāju, ka arī Ābrams Linkolns bijis viens no tādiem cilvēkiem."