"Man jāatzīstas, ka es jūs īsti labi nesaprotu," Greiams sacīja.
"Ak, protams, es negribu apgalvot, ka Diks visas pasaules kārtības mērogā nozīmētu tikpat daudz, cik Linkolns," viņa steidzīgi turpināja. "Tas ir viņu lielais līdzsvars, viņu normālā cilvēka skatījums uz lietām, viņu miers, kas viņus līdzina vienu otram. Kā lai jums to izskaidroju? Redziet, es esmu viens ists ģēnijs, jo visu daru, pati nezinādama, kā tas tā iznāk. Tikai izdaru. Piemēram, mūzikā man iznāk spīdoši efekti, bet kā, es pati nezinu. Tad es peldu, nirstu zem ūdens: nekādi nevaru izskaidrot, kā visus tos jokus izraisu. Turpretim Diks nevar it nekā izdarīt, pirms nav jau izdomājis visos sikumos, kā to darīs. Viss viņam ir līdzsvarots, iepriekš paredzēts, apdomāts. Vispār viņš ir apbrīnojams cilvēks, bet kādā vienā nozarē nekā sevišķa nav pateicis. Jā, es viņu ļoti labi pazīstu. Nevienā atlētiskā sporta nozarē nekāds čempions viņš nav bijis, nevienu rekordu nav pārspējis, bet ari viduvējs sportists nav bijis, tāpat garīgā' ziņā. Viņš ir kā ķēde, kuras visi locekļi kalti pavisam līdzeni. Nav neviena ne masiva, ne vāja ķēdes locekļa."
"Man tā vien liekas, ka esmu vairāk līdzīgs jums," Greiams izteica. "Ari es dažreiz iekaistu un tad izdaru vislielākās nejēdzības, ko nekad nebiju domājis darīt. Es varu mūžam dievināt visu, kas ir noslēpumains, neuzminams."
"Bet Diks visu, kas noslēpumains, no sirds neieredz. Vismaz man tā liekas. Viņam nepietiek, ja zina, — kā, viņš grib vēl izpētit — kādēļ taisni tā un ne citādi. Visu, kas noslēpumains, viņš uzskata par izaicinājumu, kas mests viņa apziņai, tas viņu kaitina kā vērsi sarkana lupata. Viņš tad nevar nociesties, lai tikai tiktu klāt un norautu aizsegu, lai izrautu noslēpumam sirdi un dabūtu zināt, kā ir, kādēļ ir, lai noslēpums vairs nebūtu noslēpums, bet fakts, kuru var zinātniski pierādīt."
Visā šai stāvoklī bija daudz kas apslēpts un nezināms visām trim tur ierautām personām. Greiams nezināja, ar kādām izmisuma pilnām pūlēm Paola centās palikt tuva savam virām, kas ar katru nākošo dienu mazāk dabūja redzēt savus viesus, jo bija līdz ausīm ieracies savos bezgalīgajos plānos un projektos. Vienmēr viņš ieradās uz otrām brokastīm, bet ļoti reti brauca lidzi vizināties vai papriecāties. No daudzām telegrammām, ko viņš saņēma no Meksikas, Paola saprata, ka ar raktuvēm tur neiet labi. Viņa redzēja arī daudzus ārzemnieku aģentus un pārstāvjus, kuriem Meksikā bija ieguldits kapitāls, un šie mūžam steidzīgie un nevaļīgie ļaudis bieži vien pavisam nelaikā brauca pie Dika apspriesties un pārrunāt, ko darīt. Viņš sūdzējās, ka tie atņem viņam tik dārgo laiku, bet, kādēļ tie braukuši, nekad viņš citiem neteica.
"Kā man gribētos, lai tu nebūtu tik aizņemts!" viņa skumji nopūtās, tam uz ceļiem sēdēdama, cieši pieglaudušies, — tas bija vienā laimīgā rītā, kad pulksten vienpadsmitos viņai izdevās satikt viņu vienu pašu.
Gan arī tad viņš fonogrāfā diktēja kādu vēstuli, un viņa to pārtrauca; un viņa nopūtās, kad ienāca Bonbraits ar jaunu telegrammu žūksni.
"Vai mēs nevaram ar Dudiju un Fudiju drusku izjāt, tikai mēs divi vien?" viņa lūdzās.
Viņš smaidīja un tikai pakratīja galvu.
"Šodien pie brokastīm tu redzēsi pavisam ērmotu kompāniju," viņš sacīja. "Nevienam citam tas nav jāzina, bet tev es pateikšu." Kamēr Bonbraits rakņājās pa atvilktnēm, salikdams papīrus, viņš runāja klusāk. "Tie ir Tampiko petrolejas sabiedrības vīri. Samuels, Nacisuo prezidents, ieradies pats, Višers, Pirsona-Bruka grupas lielais pārstāvis, kas nopircis austrumu naftu un Tinanas centrālo dzelzceļu, un Metevsons, Palmerstona lietu lielais vadītājs — un vēl daži. Šie kungi uz kādu laiku aizmirsuši savas ķildas un var sanākt uz kopīgu apspriedi," Diks teica, "no tā tu vari saprast, ka labi tur neiet. Redzi, viņiem ir nafta, man zelts. Nu viņi grib visas šis intereses apvienot. Jā, turienes gaisā ir draudīgi mākoņi, mums jāapvienojas un jāstrādā visiem draudzīgi kopā vai arī — jābēg no Meksikas prom. Es negribu slēpt, ka pirms trijiem gadiem viņi pameta mani vienu kļūmā stāvokli un man vajadzēja, tā sakot, sēdēt savā telti un tēlot dusmigo Eshilu, līdz nu viņi paši nāk pie manis."
Stāstīdams viņš glāstīja to un nosauca par savu mīļo sieviņu, tomēr viņa manija, ka acis tam nemierīgi raugās apkārt un nepacietīgi veras uz fonogrāfā pusi, kur palika nepabeigtā vēstule.
"Nu," viņš teica, to pie sevis glauzdams, it kā teikdams, ka viņam vairs nav laika, "es būšu līdz pusdienai aizņemts. Neviens no viņiem nepaliks pa nakti. Pirms pusdienas viņi brauks prom."
Ņipri un vingri viņa nolēca no vira ceļiem, atraisījās no viņa skāvieniem, nostājās tā priekšā un skatījās uz viņu zvērošām acīm, vaigi bija gluži bāli, bet seja noteikta un stingra, it kā viņa gribētu tam sacit ko ļoti svarīgu, — bet uzreiz klusi ieskanējās zvaniņš, un Dīks izstiepa roku, lai paņemtu telefona klausuli. Paola neviļus sarāvās, klusi nopūtās un iziedama redzēja, ka Bonbraits, ar telegrammu žūksni rokā steidzīgi devās pie galda; turpat vēl viņa dzirdēja sarunas sākumu.
"Nē," Diks teica. 'Tas nav iespējams. Lai viņš to izpilda, ja nē, es rīkošos citādi. Kas par mutvārdu norunu! Muļķības! Būtu mutvārdu līgums, tad, protams, viņš to varētu neizpildīt. Bet man te ļoti interesantas vēstules, kuras viņš, acīm redzot, aizmirsis… Jā, jā; kura katra tiesa… Piecos es jums aizsūtīšu visu žūksni… Un pasakiet viņam manā vārdā, ja vien viņš mēģinās tādus jokus taisīt, es viņu saliekšu ragā. Viņš dabūs iepazīties ar manu konkurenci, — es ierīkošu citu tvaikoņu līniju, un nepaies ne gads, kad viņš jau būs administrācijas nagos… Un vēl… Allo! Jūs tur?.. Uzmeklējiet, ko es jums teicu. Esmu gandriz pārliecināts, ka atradīsiet un "starpštatu komiteja" var viņu likvidēt uz divu pantu pamata…"