Ne Greiams, ne ari Paola nemaz neiedomājās, ka Diks, šis smalkais vērotājs, dziļais domātājs, kas spēj nojaust nākošos notikumus pēc sīkām, netveramām niansēm un pēc nevienam citam neredzamām pazīmēm, kas vēlāk taisni tā arī notiek, kā viņš bija paredzējis, neviens no viņiem nemanīja, ka viņš jau nojauš to, kas vēl nebija noticis, bet kas varēja notikt. Viņš nedzirdēja Paolas nozīmīgos vārdus pagalmā, neredzēja, kā Greiams saprata viņas vaicājošos skatienus zem arkām. Nekā Diks nebija dzirdējis, ļoti maz bija redzējis, bet ar savu nojautu daudz ko uzminēja, un pat agrāk, nekā pati Paola neskaidri noprata, ko tikai vēlāk sāka saprast.
Vienīgais, ko viņš redzēja un uz ko varēja dibināt savus iespējamos paredzējumus, bija viņa novērojumi tovakar, kad viņš, gan aizņemts bridža partijā, tomēr manija, ka Paola ar Greiamu, čigānu dziesmu nodziedājuši, tik strauji aizgāja no klavierēm. Un tai pašā vakarā viņš vēl redzēja, kā viņi piegāja pie galda un zobojās, ka Diks tik daudz zaudē, un tad viņš pamanīja Paolas valšķīgi drudžainā sejā ko savādu, neparastu. Viņš tiem atbildēja tādā pašā tonī, bet savām smaidošām acīm nevērīgi pavērās uz Greiamu un redzēja arī viņa sejā ko neparastu. "Viņš ir ārkārtīgi uzbudināts," Dikam iešāvās prātā, bet tai pašā mirklī viņš sev sacīja: "Kādēļ? Vai tad šim uzbudinājumam ir kāds sakars ar to, ka Paola tik pēkšņi aizgāja no klavierēm?" Un visu laiku, kamēr šie jautājumi klida pa viņa smadzenēm, viņš klusībā smējās par viņiem abiem, jaukdams un dalīdams kārtis, un gluži bez trumpjiem laimēja partiju.
Bet pats viņš pūlējās nedomāt, ka varētu notikt tas, ko neskaidri nojauta. "Nejaušais minējums, sīku apstākļu nejēdzīgā sagadīšanās," viņš gudri nodomāja, "tikai padara vēl pievilcīgāku un jaukāku manu sievu un draugu." Bet citreiz viņam neizdevās aizvairīt šīs domas, kas iezagās dvēselē… Kādēļ viņi tovakar tik strauji pārtrauca dziedāšanu? Kādēļ viņam radies tik skaidrs iespaids, ka tur noticis kas neparasts? Kādēļ Greiams izskatījās tik ārkārtīgi satraukts?
Arī Bonbraits reiz no rita pēdējā priekšpusdienas stundā, pierakstīdams diktēto telegrammu, zināja, ka Diks, nepārtraukdams diktēt, piegāja pie loga ne gluži netīšām, bet tādēļ, ka alejā izdzirda pakavu dimu. Tas nebija pirmais rits pašā pēdējā laikā, kad viņš it kā neviļus piegāja pie šī loga, lai izklaidīgi paraudzitos uz jātnieku baru, kad tas braši sajāja aplokā. Bet šorīt viņš jau zināja, kas tur atjās, kad pašus jātniekus vēl nemaz neredzēja.
—. "Brekstonam briesmas nedraud," — viņš diktēja tālāk, un viņa balss nemaz nepārvērtās, tikai viņš skatijās uz ceļu, kur vajadzēja parādīties jātniekiem. — "Ja būs nenovēršams konflikts, viņš var doties pāri kalniem prom uz Arizonu. Nekavējoties satieciet Konoru. Brekstons viņam atstāja plašus aizrādījumus. Konors rīt būs Vašingtonā. Sūtiet man pilnīgas ziņas par katru notikurp
;Tuļr jātnieku baram pa priekšu drazas Stirniņa un Altadens. Diks nebija maldījies. Jautras klaigas un smiekli, daudzo pakavu dima vēstīja, ka jāj arī citi.
'•-"Nākošo telegrammu, mister Bonbrait, lūdzu sastādiet pēc Harvesta koda," Diks mierīgi turpināja, vērodams, cik Greiams labs.ļātnieķs, tomēr ne spīdošs, un nodomāja, ka jāliek, lai viņam dod smagāku ^
"Šo telegrammu adresējiet Džeremijam Brekstonam," un viņš pabeidza savus rīta darbus. "Sūtiet pa abām līnijām. Varbūt aizies, ja ne viena, tad otra."
20
Viesu straume Lielajā Mājā bija atkal apsīkusi, un iznāca tā, ka abiem vīriešiem un Paolai vairākas reizes pie galda bija jāsēd vieniem. Un šādos vakaros, kad Greiams un Diks pēc tam veselu stundu no vietas stāstīja savus piedzīvojumus, Paola vairs nesēdēja pie klavierēm un nespēlēja saldas melodijas, bet sēdās pie viņiem un aizrautīgi un vērīgi klausījās viņu stāstos.
Abiem vīriešiem bija daudz kopīga. Abu dzīve ritējusi pa gandrīz vienādiem ceļiem. Viņiem piemita arī uzskatu kopība. Viņi bija reālisti. Skarbi un noteikti savos spriedumos, bez sentimenta. "Praktiskie biznesmeņi!" — Paola reizēm pazobojās.
"Ak jā," viņa bieži smējās, "es jūs labi saprotu. Jūs abi esat labi padevušies — es domāju, fiziski labi padevušies. Jūs esat izturīgi, pretestības spējīgi. Jūs tiksiet galā, kur vīriešiem ar mazāku pretestības spēku jāaiziet bojā. Āfrikā jūs dabūjat drudzi, bet tiekat atkal uz kājām un aprokat citus, nelaimīgos. Cits Kripl-Krekā saslimst ar plaušu karsoni un izlaiž garu, pirms jūs viņu dabūjat aizvest uz dienvidiem. Kāpēc jūs nesaķērāt plaušu karsoni? Vai tādēļ, ka būtu mazāk to pelnījuši nekā viņš? Vai tādēļ', ka būtu tikumīgāk dzīvojuši? vai tādēļ, ka bijāt uzmanīgāki, kad uzbruka briesmas, un pratāt izveleties labakus aizsardzības līdzekļus?" Viņa pakratīja galvu.
"Nē, tādēļ, ka mēs bijām laimīgāki, — es domāju, laimīgāki ar savām iedzimtām īpašībām, ar savu organisma uzbūvi un pretestības spēku. Diks pie Gvajakvilas apbedīja trīs savus stūrmaņus un trīs mašīnistus. Dzeltenais drudzis. Kādēļ dzeltenā drudža bacilis nenotrieca pie zemes Diku? Tas pats jāsaka par jums, mans platplecīgais, platkrūtīgais mister Greiam. Kādēļ jūs savā pēdējā ceļojumā nenomirāt purvos kā jūsu fotogrāfs? Padomājiet, cik svēra viņš, cik plati bija viņam pleci? Cik plats viņa krūšu apmērs? Cik niecīgs viņa pretestības spēks?"